Stāsts

Paulu Koleju grāmata "Kā aizplūstoša upe"

MAIMI OSTĀ

- Reizēm cilvēki tā pierod pie tā, ko rāda kinofilmās, ka aizmirst par īstenību, - vērojot Maiami ostu, bilst mans draugs. - Vai atceries filmu Desmit baušļi?

Protams, es atcerējos. Mozus, ko spēlē Čarltons Hestons, paceļ roku, ūdeņi pašķiras, un ebreju tauta pāriet pār jūru.

- Bībelē rakstīts savādāk, - skaidro draugs. - Bībelē Dievs pavēl Mozum: "Saki, lai Izraēla bērni iet!" Un tikai pēc tam, kad tie sākuši kustēties, Mozus paceļ roku un Sarkanā jūra paveras.

- Tikai tiem, kas nebaidās iet, ceļš kļūst redzams.

Šis stāsts jau pirmo reizi lasot tika atzīmēts. Arī iepriekš P.Koelju grāmatās ir lasīts par uzdrīkstēšanos, par darītājiem, par sapņu piepildīšanu. Varbūt liksies smieklīgi, bet man palīdz P.Koelju grāmatas, tās bieži ir kā atgādinājums - nemeklēt, kādēļ "Nē", bet gan meklēt kādēļ "Jā". Nebaidīties piepildīt sapņus, mērķtiecīgi iet uz to, sekot zīmēm. Paliekot vecāka, es saredzu citos cilvēkos bailes iet pretī sapņiem. Vieglāk ir atrast attaisnojumu, kādēļ nesanāca piepildīt savu sapni, nekā ieguldīt darbu, enerģiju un laiku, lai īstenotu to. Te nav runa par mērķtiecību, bet gan par cilvēka dabu - cilvēki baidās mēģināt,  baidās ka viņi būs par vāju, par stulbiem (un vēl 1000 īpašības vārdi), lai īstenotu. Baidās sēdēt pie sasistas siles, baidās riskēt.

Tad nu lūk... Es nebaidos īstenot savus sapņus un saku sev: "Es eju šo ceļu, jo piepildīšu savu dzīves mērķi un uzdevumus. Es nebaidīšos, es nepadošos!" Un EVS Itālijā ir viens no ceļa posmiem. Lai TOP! Es nevēlos būt viena no tiem, kas saviem bērniem stāsta: "Jā, es vienmēr gribēju būt diplomāte, bet es dabūju labu darbu, saņēmu savu aldziņu un jutos laimīga, līdz brīdim, kad sapratu, ka nekad vairs nevarēšu būt tas, kas vēlējos. Es sāku dzīvot priekš vīra, priekš bērniem, priekš visiem, bet ne priekš sevis. Es vienmēr esmu gribējusi apceļot pasauli, bet man nekad nav bijis nauda tam, jo bijāt Jūs. utt."

Tad nu vēlreiz rakstu: LAI TOP!!!