Latvijā gandrīz nekad (nu ļoti reti) nenēsāju vilnas zeķes, bet te Itālijā (!) tas ir neatņemams apģērba gabals! Nez vai tādēļ ka auksti, vai tādēļ ka trūkst manas Latvijas...
Uz šo brīdi man Latvijā nav nekā, dēļ kā, būtu vairāk motivēta, atgriezties, bet es tik ļoti negribu palikt šajā vietā, kur esmu tagad (nav runa par valsti, bet gan par šo organizāciju, pilsētiņu). Jau kuro dienu nespēju ar viņiem visiem sēdēt un ēst pie viena galda, apēdu kaut ko, cīnoties ar nelabu dūšu. Manī iestājas jauna fāze "nepatika" pret šiem cilvēkiem un vēlme pēc iespējas mazāk komunicēt ar viņiem. Protams, visi nav bāžami vienā maisā, bet vairākums ar kuriem ik dienu jākomunicē - JĀ! Pati seja sagriežas riebumā!
Nevar, protams, tikai viņus vainot, kaut kur jau esmu vainīga arī es. Bet man grūti saskatīt, galvenais iemesls, kur esmu vainīga - esmu latviete Anete. Ja nebūtu tik mērķtiecīga, tad patiesi, daudz nopietnāk domātu par šī projekta pamešanu. Gribas zināt precīzāk, kas tad mani sāpina visā šajā pasākumā? Kopš esmu atgriezusies šogad 6.janvārī katru dienu galdā tiek celti makaroni. Jā man arī garšo makaroni, bet ne jau katru dienu (labi, ja tikai vienu reizi). Piemēram, trīs dienas ēdu vistu, kas izcepta bez nekādām garšvielām un no dienas uz dienu tiek uzsildīta. Izvārīti-sautēti dārzeņi, kaut kādas lapas vai pliks puķu kāposts. Labu apetīti! Es vairs nespēju tā! Mans darba grafiks nedēļai ir aizpildīts ar 30 darba stundām, ir ko darīt, bet tas ir lai es aizvērtos un nesūrgstētos, ka nav ko darīt! Es daru lietas, bet pa lielam māc lielas šaubas, ka tas ir kā spļāviens vējā, bez mērķa! Un man pašai vairs nav nekādas motivācijas kaut ko darīt, izdaru tādēļ lai man neko neteiktu, bet negribu vairs neko ierosināt, mainīt vai uzņemties iniciatīvu. Manī ir iestājies, piedodiet par rupjību "pohujisms". Protams, pasliktinās attiecības arī ar vadību un apkārtējiem cilvēkiem (ne visiem protams, ar mana spānieti viss kārtībā), bet ir nepatīkami. Pēdējais notikums, mūsu tā jau mazajā istabiņā šad tad paliks vēl viena brīvprātīgā, nevainoju viņu, bet gan kāda komunikācija ir ar mani vadībai, viņi pateica man par šo faktu, es atbildēju, ka es apdomāšu, bet turpinājuma nav. Meitene vienkārši palika un nevienam neinteresē kā es jūtos, ko es domāju un vai tā būs labi! Kā sacīt "pa barabanam"! Šī ir tik viena situācija, bet savstarpējā komunikācijā dzīvē jau nekas nemainās!
Skumji ir arī tas, ka viņi nezin kāda persona esam, viņi ir tik aprobežoti, ka "paskatās vīru no cepures" un aprobežojās ar šo priekšstatu. Viņiem neinteresē, kādi mēs esam! Tu esi labs, tu slikts, tu strādīgs, tu egoists. Un viss! Skumji un gribētos, lai pašās beigās viņi redz mūsu patieso seju! Un saprot, kļūdījāmies! Bet tāda tā dzīve ir.
Daudzi teiks, lai eju runāt par savām izjūtām. Man žēl, tas viss ir darīts, bet veltīgi, tā ir cīņa ar vēja dzirnavām! Ir kliegts, ir stāstīts mierīgi, tik raudāts vēl nav! Bet nekas nemainās un šķiet arī nemainīsies...
Tad kas mani šeit tur? Tā ir itāļu valoda, kuru esmu jau sen apņēmusies iemācīties un to ar izdarīšu (ļoti ceru)! Bet ir drūmākas dienas, kad liekas neizturēšu... IZTURĒŠU!
Piedodiet, topošie brīvprātīgie, par šo negatīvismu, ar man likās - ar mani jau tā nebūs! Bet ir! Un tagad saprotu, kā ir kad gribas pamest projektu. Tik ļoti saprotu...
P.S. Savā mūžā neesmu noskatījusies tik daudz filmas. Tagad atklāju radio 101 priekus, klausos visu dienu! Rīt aizbraukšu uz Padovu un svētdien uz Veronu. Ceru tas man uzlabos noskaņojumu un radīs daudz prieka!
