Viena no lielākajām problēmām manā brīvprātīgajā darbā ir ĒŠANA.
Jau Latvijā zināju, ka mūs baros un par to biju ļoti, ļoti priecīga, jo dievinu Itāļu virtuves burvību, bet pat labas lietas cilvēka roka spēj sabojāt. Tad nu jau divus mēnešus cīnāmies (es un Lidija) par ēdienu, kurš atbilst kaut nedaudz mūsu prasībām.
Sicīlijā esmu pavadījusi pietiekami daudz laika (kopā ņemot ap 6 mēnešiem) pastu ēdu kādas trīs reizes, tad nu tagad pastu jāēd vismaz vien reizi dienā(!!!), ja godīgi esmu tuvu izmisumam ēšanas ziņā, jo ēdiens nav labs, kvalitatīvs, bet gan vislētākais un visvienkāršāk pagatavojams! Ak, Dievs! Tad nu esmu jau mēnesi pieteikusi karu pastai. Tā vietā izdzīvoju kā māku, proti ņemu no pieliekamā sieru! Tad nu lūk, vakar augstā tonī, tik paziņots, ka jāēd ir tas, kas ir uz galda. Jā, arī "fucking" gaļa, man retas gaļas ēdājam, esot jāēd. Un kad es SKAĻĀ balsī pateicu, ka es neēdīšu šo gaļu, kā arī steiku un cita veida gaļu, kas neatbilst manām prasībām, tika runāts un diskutēts ap 2 stundām. Līdz es pateicu (un vairākas reizes), ja netiks izbeigtas šī kņada ap ēdienu, lai dod man naudu un es pati parūpēšos par savu vēderu, arī to es nevarot darīt, jo dzīvojot šeit organizācijā, tad nu es ķēros pie pēdējā salmiņa - Es tad nedzīvošu šeit!
Esmu skaidri pateikusi savu nostāju! Protams, viņi centīsies tagad noorganizēt visu, bet ir sācies karš, kurš, ja godīgi man sāk patikt, jo karš ir ar argumentiem.
Mums ir atļauts nedēļā četras ēdiena reizes ēst ārpus mājas (tās izmantoju pilnībā)! Katru otro nedēļu vienreiz gatavoju es, tad nu galdā tiek celti kartupeļi (un tā ir vienīgā reize, kad šeit tiek ēsti kartupeļi, dažreiz vēl kāds uzvāra ūdeņainus kartupeļus).
Tā nu mēs cīnāmies - ēdot zupu vai pastu ar baltmaizi par 300EUR mēnesī. Paldies, Eiropa!
