ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris

Venēcija

1. Vaporetto - ship stop
Ir cilvēki, kuriem sapnis ir redzēt Venēciju. Mēs dzīvojam 30min. attālumā no tās un kad vien sirds iegribēsies varēsim doties turp un ļauties milzīgajai tūristu plūsmai, nekaunīgo gondolistu skatieniem un iesprūst vēsturē.
Venēcija manas acis mieloja otro reizi, tādēļ izjūtas, kas mani apvija nebija tik sātīgas, tik uzlēcošas, tik sulīgas. Skatījos uz tiem tūristiem, kā vietējais, lai gan faktiski, es jau ar esmu tūrists, bet sirdī tā nejūtos. Es tak tepat dzīvoju!!!
Šoreiz apmeklējums bija virspusīgs, bet ar laiku iepazīsim dažādo Venēciju.
Venēcija atrodas Itālijas Ziemeļos Veneto provincē, kas izgūlusies uz 117 nelielām saliņām. Lai gan var likties, ka mazajās ieliņās, kas ir tik platas, lai viens cilvēks spētu izskriet tām cauri var viegli apmaldīties, tad vajag paturēt prātā dažus orientierus - lielākais kanāls Canale Grande, Piazza Rome (autoosta). Via Nuova. Uz ēkām var viegli pamanīt norādes, kas ved uz nozīmīgākajiem laukumiem.
2. Flag of Veneto region: lion and the Bible
Muzeju apmeklējumu atlikām uz 21.novembri, kad esot par velti, lai gan tikai rezidentiem, bet ar šo faktu drīzumā nokārtosim.
Fotogrāfiju aprakstīšu angliski, jo man draugi - brīvprātīgie aiz slinkuma nosūta mana bloga linku draugiem un ģimenei apskatei. Sanumurēšu un aprakstīšu ar latviski.
3. Tipical structure for Venice building: 1st shops, 2nd living floor, 3th floor for servants
1. Vaporetto. Ja parasti sabiedrisko transportu pilsētās iztēlojamies kā autobusu, tramvaju, trolejbusu, tad Venēcijā tas ir vaporetto - kuģi, kas nodrošina satiksmi starp salām.
2. Veneto reģiona karogs. Lauva ar bībeli rokās.
3. Tipiska Venēciju ēku struktūra. Pirmais stāvs bija paredzēts veikaliem, otrais dzīvošanai, trešais stāvs ar mazajiem lodziņiem - kalpotājiem.
4. School for gold dividers
5. View to Rialto bridge
4.  18.gs. skola, kurā varēja apgūt zelta dalīšanas mākslu.
5.  Rialto tilts ieguvis savu nosaukumu no rivo alto (augstais krasts). 1558.gadā pēc koka tilta sabrukšanas tika projektēts šis masīvais akmens tilts.
6.  Zīmes priekš laivām un gondolām. Piemēram, ātruma ierobežojums, jo pārvietojoties pārāk ātri, rodoties viļņiem tiek grauti ēku pamati.
7. We & view from Rialto bridge on Grand Canale
7. Mēs četri brīvprātīgie uz Rialto tilta ar skatu uz Lielo kanālu.
6. Signs for boats and gondolas
8. Pasts Venēcijā atrodas milzīgā ēkā. Es gan īsti neizpratu, kādēļ un kā viss notiek šajā pastā, jo ēka ir MILZĪGA, pat biedējoša ar garajiem, tumšajiem gaiteņiem.
8. Post office in Venize

9. Traffic jam of Gondolas
10. Me & Paradise bridge 

9. Gondolu sastrēgums. Vietējie saka: "Gondolistu kasta", jo parasti gondolista profesija tiek pārņemta no paaudzes, paaudzē. Šobrīd pasaulē esot 400 gondolistu. Gondolistu pakalpojumus izmanto tikai tūristi un cena var būt ap 100EUR. Un tas ir ļoti, ļoti daudz arī priekš vietējiem!
10. Paradīzes tilts aiz manis.
11. We and our mentor Silvia.


12. Touch & be lucky
11. Mēs un mūsu mentore Silvia. Mentors ir cilvēks, kurš ir atbildīgs par mums četriem šeit Dolo. Viņa patiesi ir viena no labākajām mentorēm, kādu vien var vēlēties! Viņa uzklausa mūs, palīdz un atbalsta, cik vien tas ir iespējams, jo kā lai ar nebūtu galējais ir vīrieša vārds.
12. Pieskaroties šai sejai, tu kļūsti veiksmīgs. Es cerēju uz veiksmi - naktī vairs nesapņot.
13. Campanile di San Marco
13. Svētā Marka tornis. Ar nepacietību gaidu Karnevālu, kad varēs vērot svinības un aktivitātes, arī ap šo torni. Karnevāls norisinās februārī!
14. My friends are dancing near to San Marco basilic

14. Dejas pie 13.gs. celtās Svētā Marka bazilikas, mozaīkas attēlo Svētā Marka ienešanu bazilikā.
15. Dodžu pils - 9.gs. gotiskās arhitektūras paraugs. Viens no apskates vērtajiem muzejiem, kurus mums ir ieteikuši obligāti apmeklēt.
15. Palazzo Ducale
16. Svētā Giorgio Maggiore sala - baznīca un klosteris, kas celts no 1559.g.-1580.g.
16. San Giorgio Maggiore island
17. Palazzo Ducale  
18. Palazzo Ducale - try to survive

17., 18. Dodžu pils. Es nevēlējos izrādīt savas kājas, bet gan izmēģināt vai spēju šķērsot šķērsli tam nepieskaroties. Stāsts ir tāds, ka reiz kādam cilvēkam lai izglābtos no nāves soda ir bijis jāpāriet nepieskaroties kolonai un nenokrītot no malas. Man īsti neizdevās...
19. Nabadzīgie mēs :D sēžam starp gondolām un Dodžu pils kompleksu un tiesājam nost savas sviestmaizes. Skats par miljonu, sviestmaize (bez sviesta) par 1Eur.
19. Poor volunteers - sitting & eating sandwiches!
20. Nopūtu tilts 1600.g. - gaitenis starp Dodžu pili un cietumu. Nosaukts par nopūtu tiltu dēļ cietumnieku nopūtām.
20. IL CIELO DEI SOSPIRI
21. Santa Maria della Salute -"varena lēdija, kas stāv uz sava salona sliekšņa". Baznīca uzbūvēta pateicībā par pilsētas izglābšanu no mēra epidēmijas 1630.g. Salute nozīmē veselība, pestīšana. Šī ir mana mīļākā foto no Venēcijas apmeklējuma.


21. Santa Maria della Salute
 22. Skats uz Grand Canale pie vakarē, kad tūristi to vairs nebija tik ļoti apsēduši.
22. View to Grand Canale
23. Lai kā ar nebūtu es mīlu Itāliju. Protams, ne tā kā Latviju... 
23. I love Italy!

pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

I TIRANTI

Tā kā mans mērķis ir ne tikai iemācīties itāļu valodu, bet arī iepazīt kultūru un tradīcijas (varbūt arī bloga lasītājiem ir interese) ne no tūristu puses un ceļveža par 19Ls, bet gan no vietējo redzesloka, tad centīšos aprakstīt dažādas kultūras iezīmes, svētkus un manis atklātas lietas.

Tiranti (tulkojumā laivas vilcēji) ir tradīcija, kas izveidojusies vairākās valstīs, reģionos, kur bija kuģojamas upes. Cilvēki velkot laivas (pirmsākumos to darīja viens cilvēks) pārvadāja preces no Venēcijas uz Padovu pa Brentas upi. Tiranti bija nabadzīgie cilvēki, kas pildīja bagātnieku vēlmes un nepieciešamības, tie veica fiziski smagu darbu. Tiranto pārvadāja ne tikai preces, bet arī savu ģimeni, jo laiva bija gan ienākuma avots, gan mājas.
Mūsdienās, tiranti ir kā tradīcija, kā sports. Kad vairāki vīrieši velk laivu uz laiku, izveidojot to par sacīksti un sava veida festivālu! Šādas svinības norisinās Fiesso d'Artico, Veneto reģionā uz Brenta upes.













svētdiena, 2010. gada 26. septembris

Nabadzība & Padova




Reiz ome stāstīja: 
„Reiz karalis savus bruņiniekus sūtījis pie ļaudīm ievākt nodokļus. Ļaudīm gan neesot bijusi nauda, bet sagrabinājuši un atdevuši prasīto. Tad kungs sūtīja otro reizi, atkal ļaudis negribīgi atdevuši pēdējo kas bijis. Trešajā reizē, kad bruņinieki ieradušies, ļaudis raudājuši un teikuši, ka nav vairs naudas. Bruņinieki izstāstīja karalim, ka ļaudis jau raudot un apgalvojot, ka naudas neesot. Uz to karalis atbildēja, ja raud, tad vēl nauda esot. Karalim ar taisnība bija. Bet ceturtajā reizē ieradušies ievākt nodokļus ļauži smējušies. Jo vairs patiesi neesot bijusi nauda! ”

Tad nu ar mums ir tāpat, tik smejamies par mūsu nabadzību, jo patiesi naudas jau nav! :)
Kā jau rakstīju iepriekš, pēc mūsu aprēķiniem dienā mēs varam iztērēt 3,5Eur. Ik mēnesi vismaz 7Eur aiziet telefona kartei + tuvākajā laikā nokārtosim rezidenta statusu (tā vismaz itāļi mums te saka) un būs iespēja nopirkt par 10Eur karti, lai braukātu Venēcijā sabiedriskajā transportā par vietējo cenām. Tas nozīmē pat 6 reizes lētāks sabiedriskais transports nekā tūristiem!
Ja tu esi brīvprātīgais kādā Polijas nostūrī, kur lielākā aktivitāte ir sestdienā aiziet līdz tuvākajam bāram un pielieties, tad mums te Dolo brīvprātīgajiem ir pavisam savādāk. Apkārt ir tik daudz skaistu pilsētu, kalni, daba, vēstures un kultūra. Visu gribas izbaudīt, apskatīt un iepazīt. Bet mums ir tik 3,5 EUR dienā!!! Tas ir saldējums un cappuchino - viss ko mēs varam atļauties dienā!
Šodienas plānotais Venēcijas brauciens tika atlikts. Itāļi nobijās no lietus! Vārguļi. Es tak viņiem saku, mums Latvijā lietus ir gandrīz katru dienu, ko tas nozīmē, ka mēs tik vien darām kā mājās sēžam?!
Tad nu es, Lidia (Spāņu meitene) un Stefan (vācu puisis) sēdāmies uz riteņiem un teicām – mēs braucam uz Padovu! Mums katrs eiro ir jātaupa! Tiku pie riteņa, kurš 100 punkti vecāks par mani, bet vismaz ar taisnu muguru varēja mīties. Āmen! Un nomināmies kādus 40km. Nonākot uz autostrādes apjukām, satikām melno cilvēku, kurš laipni mūs ar riteni pa priekšu minoties pavadīja līdz centram. Ak, Dievs! Es braucu pa autostrādi ne aci nenomirkšķinājusi, braucu kā lielā, kā sēdētu savā Mitsukā! Un kas mums par prieku bija ieraugot Svētā Antonio baziliku! Sajūta bija kā kalna virsotni sasnieguši. Izstaigājām baziliku, atradām ūdens krānu (bet tik ļoti gribējās aukstu koliņu – bet nabadzība bišķi spiež). Vēl apstaigājām Padovu. Nu ļoti skaista, noteikti drīz atkal dosimies apskatīt! Nopirku saldējumu, nespēju atturēties un divas pastkartes uz mājām Omei un bračkiņam. Es pat magnētiņus neatļāvos nopirkt!!! Ak, Dievs! Es jūtos, tik nabadzīga, pat studentu gados tā nebija, ceļojot – magnētiņiem vienmēr tika atlikta nauda. Bet neko darīt! Ja kaut kas paliks pāri šo mēnesi tad braukšu un nopirkšu.
Lai padejotu, klubos ir ieeja no 15-50Eur, tādēļ esam mājās agri un apēdam pēdējo, kas ir virtuvē. Sēžam un smejamies, jo prātojam, kā nopelnīt? Mums, lai ieietu klubā, pēc tam piecas dienas jādzīvo bez tēriņiem!
Ar to es tik gribēju teikt, ka mūsu populārākā frāze – we are poor! Bet mēs cīnāmies un meklējam citas iespējas kā atklāt Itāliju. Minoties 40 km uz veca riteņa!

Arino di Dolo

Brenta upe. Ceļā uz Padovu

Villa Pisani. Venēcijas karaļa rezidence.

Pazuduši Padovas autostrādē.

Sv. Antonio bazilika, Padova


Prieki lieli Padovā!

Sv. Antonio bazilika no dārza puses

Nu skaisti!

Iekarojam Padovu

Gardini all'Arena

Gardini all'Arena

Gardini all'Arena


Ceļā uz autostrādi

Tad atradām mazu taciņu gar Brenti uz Dolo

Sastapām aitas Brentas krastā

Vārti, kur esot pakārti cilvēki par nodokļu nemaksāšanu.

Piazza delle Erbe

Spritza, tipisks dzēriens Veneto reģionam

Dungoju pie sevis: „…nabadzība, nabadzība iepūt man!”