 |
| Venēcija saullēktā. Tad ar iemīlēju šo pilsētu, bez kņadas, bez tūristu pūļiem. Vienkārša un skaista. |
 |
| Villa Pisani, pāris km no Dolo. |
 |
| Lieldienas. Vienkārši, bet skaisti. Kompānija un kultūru sajukums (latviešu un marokāņu). |
 |
| Kā Latvijā. Jūras izpriecas un gulēšana pie jūras. |
 |
| Regbijs. |
 |
| Burano sala. Skaisti. |
Būtu negods nobeigumu uzrakstīt vienā teikumā. Bet tā vien pirksti grib, uzsist pa klaviatūru: PALDIES DIEVAM BEIDZĀS!
Maniem draugiem un ģimenes locekļiem šī drāma, ko sauc par Eiropas Brīvprātīgo darbu, kur galvenajā lomā biju es, likās, nu dien cienīga Oskaram. Ar šī raksta uzrakstīšanu, es nolieku Eiropas Brīvprātīgā darba pieredzi dziļā plauktā un pasmejos par to visu, par necieņu, par pārdzīvojumiem, par pārmetumiem, par meliem, par skaudību, par krāpšanu, par necilvēcību, par makaroniem, par konservētiem ēdieniem 9 mēnešu garumā un ēdiena zagšanu. Lai Dievs ir ar jums tur Dolo!
Nobeigumu tomēr atstāšu pozitīvajam. Paldies, ka caur visu negatīvo, sapratu un ieguvu:
Cik Latvija ir laba valsts, cik neizsakāmi dārga tā man, jo mana! Man ir patriotisms ne tikai futbola laikā, bet redzot, kā Latvijā zāle zaļo, kā sniegs pārklāj zemi, kā jūra šalko par godu man, par godu tev!
Līdzcilvēki Latvijā ir tik labi, pat tad ja dusmas sanāk, tie pasniegs roku, tam ticu es!
Ģimene un draugi, mazumiņš pasaulē, bet mana pasaule ir viņi. Tik skaisti ir saprast, ka esi tik ļoti mīlēts cilvēks. Mūžam atcerēšos to prieku, ko nekad nebiju piedzīvojusi, kad skrēju, kā mazs bērns, ieraugot brāli pie organizācijas durvīm Itālijā. Es skrēju, apķēru un raudāju no prieka! Tik ļoti gribējās... Lepna par omi, kas atbrauca apciemot mani. Tēti, kas atbalstīja man un līdz pat pēdējam brīdim teica: "Brauc mājās!" Visi, visi, manējie. Un protams, Santazaurs, kam izstāstīt par kārtējo (...), nu tas lai paliek mūsu ziņā! :)
Itāļu valoda, lai kā ar nebūtu tā pinas pa manu muti. Reiz Omei, gados 18, solīju, es reiz iemācīšos Itāļu valodu. Iemācījos!
Regbijs un Es? Nemūžam! Itālijas spriedze man deva tikai šo iespēju un es iemīlējos tajā.
Attiecības. Mīlestība. Cieņa. Kad ļoti vajadzēja roku, to sniedz,a kāds puisis, aiz labas sirds palīdzot. Un sniedza ar savu sirdi.
Es bieži EVS laikā jautāju Augstākiem spēkiem, kādēļ esmu šeit. Kādēļ mans ceļš ir atvests uz Dolo. To sapratu, kad iemīlējos un tā pārtapa par mīlestību.
Mans ceļš ir beidzies Itālijā un ap to, bet iesākts jauns kultūru un Marokas karaļvalsts izzināšana.
Nākamajiem brīvprātīgajiem iesaku pārdomāt:
- dzīvot, ēst un strādāt vienā vietā, vienā vidē;
- ēst organizācijā bez iespējām ēst ārpus tās, var izrādīties par "murgu", jo ēdiens var neatbilst ne tavām prasībām, ne kvalitātei. Kā arī ierobežotie līdzekļi, lai vakariņotu ar draugiem ārpus organizācijas;
- noskaidrojat visu par dzīvošanu - cik liela telpa, kāds nodrošinājums, kas jādala ar citiem cilvēkiem, kāda ziemā temperatūra, utt.;
- interneta pieslēguma iespējas;
- darba laiks. Manā gadījumā darba stundas bija no rīta pāris stundas un vakarā pāris. Dienas vidus tukšs, bet izdarīt, izbraukt nebija iespējams, jo vienkārši nepaspēj!
- mazos ciematos, cilvēki ir daudz noslēgtāki, un brīvā laika iespējas daudz ierobežotākas;
- saglabā visu saraksti, visus dokumentus, visu informāciju. Var tapt par juristu, pierādot savas tiesības;
- darbs ne vienmēr ir tas, ko tu saproti ar darbu. Līgumā aprakstītais ne vienmēr tiek īstenots uzņēmēj organizācijā;
- ceļot, cik ļauj naudas maks un pat ja neļauj. Ceļo!
- esi stiprs!
