Kur tā lielā strādāšana?

Šoreiz aprakstīšu ko es daru Itālijā, kādi ir mani pienākumi, mans darbs (ne velti es devos brīvprātīgajā darbā).

Dolo esmu jau nedaudz vairāk kā mēnesi, bet vēl nevienu dienu neesmu jutusi, kā strādājusi. Katrai nedēļai (pēdējām divām) tiek iedots darba plāns. Šis plāns nedēļā nepārsniedz 30 stundas un divas dienas nedēļā jābūt brīvām. Mēnesī pienākas vēl papildus divas brīvas dienas (tās es taupu lielajam izbraucienam, lai kur ar tas būtu).

Mana darba pienākumos ir apmeklēt itāļu valodas nodarbības divas reizes nedēļā pa 2 stundām (tātad jau 4 stundas no darba nedēļas ir izpildītas). Bet tās es apmeklēju ar lielāko prieku. Manī patiesi ir ieviesusies panikas kripata, ka es neiemācīšos itāļu valodu, cenšos, bet kaut kā neiet uz priekšu. Protams, „plinti krūmos” nemetu un, sakot, jau pēc 2 mēnešiem sāksim vervelēt. Papildus katru nedēļu ir iedalītas vēl divas stundas kopīgai itāļu valodas mācīšanās procesam (tātad kopā 6 stundas). Bet protams, itāļu valodai veltam daudz vairāk laika, nu ne katru brīvo brīdi, bet dienā pa stundai nu noteikti!

17.novembrī būs „Latvijas” prezentācija. Izcīnīju šo datumu posmu par godu 18.novembrim. Mans plāns 17.novembrī izveidot foto izstādi par/ap Latviju (jau fotogrāfijas ir atlasītas, bet ja jums ir kādas, ziņojat!), izveidot filmu-prezentāciju, kurā salīdzinātu Latviju un Itāliju (idejas ir, redzēs, kā sanāks), sagatavot uzkodas, kas ieskicētu Latvijas virtuves kultūru un protams mūzika (te palīdzēs Iļģi, R.Pauls un Prāta Vētra). 18.novembrī iemācīt tautisko deju (ceru uz Santas līderismu, jo viņa ir lieliska skolotāja un uz panākumiem daudzsološa) un 19.novembri veltīt latviešu valodas apguvei. Tad nu gatavošanās norisinās jau tagad un tam man šajā nedēļā tika veltītas 8 stundas (kopā jau 14 stundas). Gribas, lai Latvija lepojas! Es tak ParLV! Un ceru, ka brālis sadabūs man tautiskos svārkus – tad man būs pilns komplekts tautiskā ekipējuma (blūze, josta, zeķes, sakta, apakšsvārki jau ir, kronis top un svārki meklējas).

Katru nedēļu divas dienas divi no brīvprātīgajiem gatavo ēst visai mājai (tas ir ap 10 cilvēki) un pēc tam protams visu novāc. Šo nedēļ nebija mana kārta, bet tas ar tiek ieskaitīts darba pienākumos. Ēšanas jautājums ir mans (un spānietes) viens no lielākajiem problēmu jautājumiem, bet par to citreiz…

Priekš manis obligāts (jo pati vēlējos) ir mākslas nodarbības, bet tās pilnībā neatbilst manam gaidītajām. Cerēju, ka darbosimies dažādos mākslas sektoros, bet aprobežojamies ar zīmēšanu. Tā nu es apmeklēju, bet nodarbojos ar sava kroņa pērlīšu izšūšanu.

Šīs nedēļas darba pienākumos (5 darba stundas) ietilpa arī brauciens uz Padovu un tikšanās ar citiem brīvprātīgajiem neformālā gaisotnē pie glāzes spridz. Patīkami satikt mūsējos un pārrunāt dzīvi, iespējas un ceru, ka daļa ar apmeklēs Latviešu dienas!

IL PORTICO organizācijā ir divas jau iesakņojušās tradīcijas – trešdienas vakari un svētdienas izbraucieni. Trešdienas vakaros sanāk cilvēki (pārsvarā cilvēki ar īpašām vajadzībām) un kopīgi pavada vakaru par kādu tēmu – pārsvarā skatās fotogrāfijas no iepriekšējiem pasākumiem un izbraucieniem. Svētdienas izbraucieni ir gan garāki, kā piemēram, divas nedēļas atpakaļ braucām uz kalniem kastaņus lasīt, vai īsāki kā, piemēram, kopīgs kino apmeklējums. Katru nedēļu šajā braucienā piedalās divi brīvprātīgie. Tā arī skaitās strādāšana un tiek ierēķināta darba stundās, lai gan strādāšana ir nosacīta – kaut ko palīdzēt, kā, piemēram, ēdiena pasniegšana, invalīdu ratiņu pastumšana vai futbola spēlēšana.

Taisnība! Jau pirms došanās brīvprātīgajā darbā uz Itāliju, zināju, ka būs ļoti daudz brīva laika. Bet dzīvē ir smagāk nekā Latvijā par to domājot. Nav jau tā ka sēžu bezdarbībā, nav neviena stunda, kuru pavadītu nīkstot – atrodu! Tikko pabeidzu lasīt Vairas Vīķes-Freibergas grāmatu „Kultūra un latvietība”, nākošās grāmatas jau gaida Vidzemes novada teikas, Itāļu valodā bērnu grāmatas (jo esam arī bibliotēkas lasītāju kartes īpašnieki), šuju, skatos filmas, ko Santas tētis salika datorā pirms braukšanas, palikušas gan vairs 7 filmas, bet tās man ļoti palīdz domās būt savā vidē – Latvijā un galu galā apbraukājam apkārtni, aktīvi iepazīstam visu ko mums sniedz (piektdien bijām uz grupas Tito&Tarantula koncertu Treviso, riktīgi nodevām roka noskaņās pa bundžām). Tā sāpe ir tajā, ka apzinos, ka varētu daudz vairāk un ir sajūta, ka zaudēju laiku. Vēlos uzrakstīt iniciatīvas projektu programmā Jaunatne darbībā par brīvprātīgo darbu, bet eurodesk atbildīgā jautājumu „Vai var iesniegt projektu angliski Itālijas Nacionālajā aģentūrā?” jau risina trīs nedēļas, turpretī par Latvijas situāciju noskaidroju ar viena e-mail palīdzību pateicoties Līgai. Tā te tas darbs notiek vai pareizāk nenotiek! Esmu sapratusi tik vienu te – viss jādara pašām un nekaunīgi, kā krievam, lai sagaidītu kaut ko no citiem ir jāgaida un var ar nesagaidīt, pašam jācīnās un jādarbojas iespēju robežās!

Nobeigumā, es ļoti gaidu ciemos savus pirmos ciemiņus, kuri cerams sasparosies (lai gan tas ir tik naudas jautājums) un jau tuvāko divu nedēļu laikā ieripos ar skaļiem signāliem Dolo robežās! Latvijas kripatiņa Itālijā ļoti gaida savu lielo Latviju, kas sasēdīs Mitsukā un šausies 2000km! Tēti, omi, Mikiņu un Emsi!

Tūlīt jau mēnesis

Jautājot, kā Jums (ar to es domāju mūs 4 voluntierus) klājas. Tad atbilde ir tik viena, esam pieņēmuši lietas, kas mums iepriekš ir neapmierinājušas, esam atklājuši mīļākos ēdienus, iecienītākās vietas, savas istabas padarījuši par mājām, ieguvuši savas lietas – savu riteni, savu krūzi, savu pirmo vēstuli un draugus (nosacīti draugus, jo pēc viena mēneša es nesauktu to par draugu būšanu). Mēs sākam piederēt šai vietai un dienas kļūst par ikdienu.

Iepriekšējo nedēļas nogali satikos ar AEGEE-Venize paziņu/draugu Sebastiano. Apskatīju Mestri, man bija radies iespaids, ka tas ir tāds rūpniecības priekš rajons Venēcijai, bet izrādās vēsturiskais centrs maziņš, bet patīkams. Baudīju ar LABU picu. Labākā kas ēst līdz šim manā EVS periodā. Tā, ka ciemiņiem vēl viena vietiņa: Corte Sconta, Via Circonvallazione 119, Mestre. Pie blakus galdiņa sēdēja kompānija ar suni, skaists cēls suns un es tik ļoti ilgojos pēc savas Etniņas. Itālijā suns nav apgrūtinājums, kā tas pieņemts mums, bet gan ģimenes loceklis, kurš tiek ņemts līdzi it visur. Venēcijas un Padovas ielās bieži sastapsiet suņus, kuri atpūšas kopā ar ģimeni. Ak, Etniņ…

Kopš izmaiņām manā attiecību stāvoklī, esmu atvērusi durvis ik vakara sirojumiem. Nē, ne sirojumiem pēc gaļas (LIELS smaids), bet gan pēc sabiedrības. Nogurums vairs nav šķērslis, lai nedotos pasēdēt vakarā, kā saka „uz vienu spritz”. Esmu atklājusi jaunu dzērienu sgroppino, sorbetto – saldējums ar citronu un alkoholu. Patīkams un atvēsinošs! Bet spridz ir radījis mūsos atkarību… :)

Ar nepacietību gaidu 21. Datumu – diena, kad tiks izsniegta kabatas nauda. Šobrīd manā makā ir 13 Eur, bet tas nav iemesls, lai šovakar nedotos pasēdēt, ir tak piektdiena… Es jau smeju, izklaidējos/atpūšos it kā man būtu nauda, ap manu vidukli ir uzaugusi pizzas, pastas un baltmaizes riepa, bet nespēju atteikties no saldējuma ar putukrējumu.

Svētdien devāmies lasīt kastaņus uz kalniem. Tā kā mēs ar mammu no rīta posāmies sēņot, tā šeit pēc kastaņiem. Tik atšķirība, ka mēs sēņojam, sēņošanas pēc, jo mums patīk process un sēnes, viņiem tas ir kārtējais socializēšanās veids. Tā nu viena pati ieniru kalna nogāzē un lasīju, pašai gan ne visai garšo – kā kartupeļi, kas guvuši salu, bet mājas iemītniekiem iet pie sirds. Lai jau bauda! :)

Vakar pirmā dienas daļa brīva, nu ko laižam uz Venēciju! Patiesi feina sajūta, ka tu tā izdomā un esi jau Venēcijā un staigā un staigā, atrodi jaunas vietas un ar vilšanās. Tikām pie kartes, kura mums sniedz atlaides sabiedriskajā transportā Venēcijā, bet izrādās ne priekš vaporetto (kuģīši Venēcijā, kas nodrošina satiksmi), tā ka mūsu plāns par pludmales un Venēciju salu apmeklējumu izgāzās ar sarūgtinājumu. Bet nenolaižam rokas, tiek risināts jautājums, kā iegūt arī atlaides vaporetto satiksmē, jo kā jau minēju biļete tūristam maksā pāri par 6Eur, bet vietējiem (arī mums) tik nedaudz pāri 1Eur. Otrs sarūgtinājums mūs piečakarējā kā tūristus kafejnīcā. Mēs paēdam negaršīgu picu un es dzēru Coca Colu par 5Eur. O Dio! Tad nu mācāties no manas kļūdas: 1) jānoskaidro ēdienu cenas, ja sēž ārā un ja sēž iekšā; 2) noskaidrot cenas arī dzērieniem, lai nesanāk ka dzerat Colu par 5Eur. Ar laiku uzrakstīšu, vietas kurās mieloties Venēcijā, lai neiegūstat „stulbā tūrista” statusu. Jā, es ieguvu!

Bet lielākais šīs nedēļas prieks – Itāļu valodas nodarbības ir sākušās! Esam ap 15 cilvēkiem, mēs četri brīvprātīgie, Johns – mūsu organizācijas viesis, nigērietis, vairāki bangladieši, divi brazīļi, Marokas un Serbijas pārstāvji. Un ļoti jauka pasniedzēja Rosamaria. Pirmajā nodarbībā nedaudz jutos vāja, jo pārējie visi runāja itāliski pārliecinoši, bet otrajā nodarbībā, kad nācās ķerties pie lasīšanas un gramatikas, tad mēs četri brīvprātīgie izcēlāmies uz visu fonu pārliecinoši. Jutos labi. Mūsu lielākā problēma ir nigērietis, Johns. Kurš kā izrādās, nav gājis skolā Nigērijā un lasīt gandrīz vai nemāk. Viņš lūdza man palīdzēt viņam, es piekritu daļēji un palīdzu, cik nu tas ir manos spēkos, jo neesmu ne skolotāja, ne itāļu valoda mana dzimtā valoda. Patiesībā pati neizprotu kādēļ es viņam palīdzu, laikam jau tādēļ ka esmu labs cilvēks.

Nu tā gaidām 21.datumu…
... un dažas fotogrāfijas no Venēcijas...

Jaunatne II

Šis ir turpinājums pārdomām par jaunatni. Beidzot bijām diskotēkā.  Šīs nepilnas trīs nedēļas esam (pārsvarā es un Lidia) čīkstējušas, ka gribam padejot. Tad nu dabūjām, ko gribējām diskotēku Padovā – Bimbo! Jau iepriekš brīdināja - meitenēm ieej ir par velti, bet puišiem jāšķiras no 15Eur. Pēc stundas tikām klubā, ne tādēļ ka būtu rinda (jo bijām pirmie), bet gan tādēļ ka nav iemesla. Lielie, melnie onkuļi vienkārši nelaida! Mūsu mērķis bija padejot to ar centāmies darīt, ko nevar teikt par pārējiem itāļiem. Patiesi, viņiem dejošanas kultūra nav attīstīta, es nerunāju par profesionāliem dejotājiem, bet gan kā atpūtas un izlādēšanās veidu. Dejot bija neiespējami, visu laiku kāds kaut kur staigā un grūsta tevi, priekš viņiem deju placis ir pastaigu vieta, kur kaut ko meklēt. Ar Sicīlijā biju to ievērojusi, bet tagad tas tik atkal pierādījās.

Ja iepriekš rakstīju par jaunatni, kas atpūšas - piedzeras placī, tad šeit sastaptie cilvēki ir jaunieši un cilvēki mana tēva vecumā, kas iestrēguši domā jaunība. Pārsvarā vīrieši. Bet man bija zināmas, lielas problēmas, es skatījos uz viņiem un nevarēju saprast, ka tik viņi nav „Zilie”. Redz, Latvijā ir samērā viegli to konstatēt (vismaz līdz maniem 24 gadiem par to nav nācies aizdomāties bieži), bet te viņi ir tik ideāli sakopti, sajūta ka eksponāti no muzeja. Vispār mani pārņēma sajūta, ka šie cilvēki ir šeit ar mērķi atrast kaut ko.

Tā nu mana pieredze diskotēkā mani neapmierināja un biju priecīga izdzirdot, ka braucam mājās.

Es tak gribu padejot! Mani mierina doma, ka decembrī dodos uz Latviju un lai Cubas placis saturas, jo es došu pa bundžām pa riktīgo! :) Lai gan nezaudēju apņemšanos un izzinu tālāk ar šeit...

Jaunatne

Neticēsiet, bet satiekot Dolo jauniešus (ar to es domāju līdz gadiem 30) jautājot, ar ko viņi nodarbojas, tad biežāk sastopamā atbilde ir - spēlēju grupā. Neticami bet es jau tagad zinu četras dažādas grupas, esmu bijusi uz vienas grupas mēģinājumu. Un tas nav kaut kāds sētas orķestrītis, tas patiešām ir kvalitatīvs un skaists izpildījums! Kad izpētīšu un sapratīšu vairāk par grupām, prezentēšu arī blogā!

Vakar (jā, tas ir trešdienas vakars) viens no grupas bundziniekiem aizveda mūs uz Padovu. Ja mēs, dzimtenē dodoties patusēties, nozīmē, ejam padejot, tad te viss ir nedaudz, dikti, savādāk. Jāpiemin, ka Padova ir studentu pilsēta un to ļoti, ļoti labi vakar redzējām. Priekš manis jau vien ir neikdienišķi trešdienas vakarā doties, kā piektdienas vakarā ielās.

Ierodoties Piazza delle Erbe, tas bija pārpildīts ar jaunatni. Skats tāds, it kā 15 minūšu pārtraukums starp  futbola mačiem. Neticami! Ieplūstot pūli, es klepoju aiz cigarešu, marihuānas un hašiša dūmu kairinājuma, bet tas bija atklāts laukums!!! Visi pīpē un dzer, skumjākais, ka tā ir ikdiena! Es jutos kā baltā vārna! Ko viņi dara? Kā jau teicu dzer, pīpē un pļāpā no stundas uz stundu. Skaistais, vēsturiskais laukums tuvojoties diviem kļuva ar vien tukšāks, bet saglabājot īpaši piedzērušos vēl joprojām dzerot, pudeļu un plastmasu glāžu sišanās pret bruģi kļuva ar vien skanīgāka, jo viss laukums bija nosēts ar šiem atkritumiem. Ak Dievs! Pārsvarā tie ir studenti, nav brīnums, ka itāļi studē tik daudzus gadus, ja trešdienas vakarā jau iepazīsti „komu”, kāda tad ir atlikušās nedēļas (ne) studēšana?!

Esmu apsvērusi domu studēt Padovā, bet pēc vakardienas šai domai ir ievilcies mīnusiņš. Atļaušos teikt, man pat bija pretīgi un atgrūdoši šie cilvēki, šie pielējušies ģīmetni, kas līgojās, ka Latvju priedes vētras laikā, kas atklāti tina hašiša kāsīšus un es teiktu, degradējās. Mūsu jaunatne gan tāda nav! Vismaz mani studentu gadi nu noteikti!

Jāpiemitina, ka līdz diviem tiek slēgtas visi bāri un alkoholu ir neiespējami iegādāties legāli, Padovas dome ir pieņēmusi šādu regulējumu, jo savādāk cilvēki pielejas un trokšņo līdz rītam! Ak, Dievs! 

Alternatīva - jauniešu bariņiem komplektā nāk 10L kaniņas ar vinčiku, somas ar alus pudelēm/bundžām un 2l kolas pudeles ar šņabi!

Nesatraucaties, mūsu kompānija, tāda nebija! Tā ka neesmu sasējusies ar slikto jauniešu kārtu! Bet mūsu kompānijā bija „zilais”, sākumā nevarēju saprast vai tā ir, vai nav. Jo man pieredze ar šādi orientētiem cilvēkiem vienkārši nav. Apjautājos Lidia, kā viņa domā. Viņa teica, ka ir. Kādēļ es to rakstu? Jo simpātiskais bundzinieks, kas mūs aizveda uz Padovu ir viņa draugs, atlikušo vakaru nespēju nedomāt, vai tiešām tā var būt? Domāju par sevi, cik tomēr esmu konservatīva, cik vecmodīga, jo šī doma par šo cilvēku orientāciju man tinās pa galvu, izslīdot cauri dažādām uzburtām ainām un smadzeņu pusēm. Tas nenozīmē ka novērsīšos no bundzinieka tik tādēļ ka viņam varbūt tīk puiši, bet jauniepazīto puisi, kas ir foto mākslinieks un ar savām sievišķīgajām kustībām manī radīja pārdomu vētru uz atvadām nenobučoju kā pārējos kompānijas locekļus, Lidia arī…

Roma/Vatikāns

Ak, Roma, ak šī varenība. Lai raksturotu Romu nāk prātā vārds: VARENS!

Tā kā Romā ar jau biju bijusi, tad satiekot savu draugu Dino no AEGEE ģimenes uzreiz atklāju - nevēlos redzēt tūristus. Man patiesi ir nepatika pret tūristiem, lai gan saprotu, ka es ar tāda esmu. Tad nu Dino ņēma vērā manu lūgumu un veda mani par tūristu neatklātajām ielām, par vietām, kuras tūristu ceļvežos varbūt ir minēts, bet nav aprakstīts tas skaistums.

Roma ir skaista, bet es nevēlētos šeit dzīvot, es pazustu sevī, šajā pilsētā (kura ir apmēram divas Latvijas).

I

II

1. Viktora Emanuela II piemineklis būvēts no 1885.-1911. gadam. Man tīk baltā krāsa un šī ēka ir kā balta šokolādes lāse uz lielas, krēmīgas, brūnas šokolādes tortes. Mans draugs Dino stāstija tik daudz faktus un lietas par Romu, par romiešiem, par gadiem. Bet man tie nepalika konkrēti, bet gan izveidoja priekšstatu par šo pilsētu.

III

2. Santa Maria in Cosmedia baznīcas kreisajā pusē pie ieejas ir atrodams viduslaiku notekcaurules vāks, kas pazīstams, kā bocca della verita (patiesības mute). Kādēļ manīsiet šeit tūristu rindu? Jo iebāžot roku šī veidojuma mutē, ja esi melojis dzīvesbiedriem, tad paliksi bez rokas locītavas. Jocīgākais, ka cilvēki stāv un pārbauda sevi! Priekš manis smieklīgi.

3. Santa Sabina atrodas Aventīna kalnā, no kuras paverās burvīgs un tūristu neatklāts skata punkts uz Romu, kas ved cauri apelsīnu dārzam, ko reiz iekārtojuši mūki. Blakus dārzam atrodas šī baznīciņa, kuras koka durvis ir apskates vērtas (lai gan šobrīd atrodas restaurācijā), jo uz tām ir attēlots viens no senākajiem krustā sišanas attēlojumiem. Kā arī kad tās tika restaurētas Cēzara laikos, Cēzars pavēlēja vienā no durvju ainām iegravēt viņa siluetu. 

IV

4. Navona laukums ir apdzīvots vismaz 2000 gadu, šis laukumassākotnēji bija stadions (atlētikas sacensībām, kaujas ratu sacīkstēm u.c. sporta pasākumiem), tādēļ tā forma  ir ovāla. Navona laukums ieguva savas jaunās aprises sākot no 17.gs., man ļoti patika strūklaka. Iepazīstot Romu ar vien biežāk varēja sastapt veidojumus (strūklaka, baznīcu gleznojumi) ar četriem elementiem, ar četriem kontinentiem - Eiropa, Āzija, Amerika un Āfrika. Tāds bija to laiku skatījums uz pasauli. Arī Fontanan del Quattro Fiumi (strūklaka Piazza Navona laukumā) attēlotas četras upes - četri kontinenti. Āfrika - Nīla, Eiropa - Donova, Āzija - Ganga un Amerika - Platu.

IV

 

IV

V

5. Palazzaccio – sliktais palazzs, jo iepriekš bijis cietums, kur cietumnieki lējuši savas asaras, tad tagad šeit atrodas augstākā tiesa. Pagriežot galvu bieži var redzēt fantastiskas celtnes, kuras krāšņi rotā Romas ielas, radot cēlas izjūtas kājām gājējiem.

VI

 6. Pasakos Dievam, par saldējuma garšu! Patiesi labs saldējums ar 150 dažādām garšām. Ieraugot to gardumu, jutos kā bērns (nē, es biju bērns) kurš gribēja raustīt aiz rokas vecākus un teikt: "Mammu, Tētīīī!!! Es gribu to un to, to arī! Nu Lūdzūūūū! Es gribu saldējumūūū!!!" Acis žilba no tā klāsta, nosaukumi tā vien vilināja tos visus nogaršot. Tā kā esmu pilnīgs pistāciju saldējumu piekritējs, tad nespēj atturēties no šīs garšas. Pirmo reizi izmēģināju ciedru riekstu saldējumu. Viss interesantākais nosaukums saldējumam - angļu zupa! Kas dodas uz Romu, dodaties arī uz Gelateria DELLA PALMA (Via della Maddalena 19/23, Rome). Un baudāt ar par mani!!!

Vēl viena tipiska Romas uzkoda - suppli - rīsi ar tomātiem, mozarellu. Izveido rīsu mumbiņu iemērc rīvmaizē un karstā eļļā apcep. Lai atpazītu labu suppli sieram jābūt staipīgam. Tā ka labu apetīti!

VII Pinioko ir Itāļu tēls, kurš nācis no Toskānas

VIII

VIII

8. Trevi strūklaka tā ir Romas lielākā un slavenākā strūklaka, bet tās autors ir nepazīstams, nosaucot viņa uzvārdu tas mums ar neko neizteiks. Strūklaka simbolizē jūru divos stāvokļos - rāma un nevaldāma. Ar es ļāvos mītam, iemetot pirmo monētu ar labo roku pār kreiso plecu es atgriezīšos Romā. Ar otrās monētas mešanu jābūt daudz uzmanīgākam, jo tad iemīlas Itālijā, tas jau man ir izdevies. Un trešā monēta ir viss riskantākais solis - apprecēsies ar Itāli. Tagad tik jāatrod Itālis, kuru precēt nost, jo iemetu trīs monētas un esmu atkal soli tuvāk italizācijas procesam!

IX

Kā jau minēju iepriekš, tad lūdzu savam draugam, ka mani neinteresē tūristu pārpildītās ielas un objekti, kurus tie gāž nost. To visu esmu redzējusi jau pirmajā Romas apmeklējumā. Tādēļ Jūs neredzēsiet bildes no visas pasaules pazīstamiem objektiem, jo tas mani ne visai saista. Kā arī mēs izsmējām tūristus, kas nespēj noiet pa paralēlo ielu un apskatīt vēsturiskas vietas no otras puses. Tie akli seko ceļvežu norādēm. Es apmeklēju daudzas vietas, kuras nemūžam neatrast ceļvežos, bet kuras nav mazāk skaistas un noslēpumainas. Pilis, kuras pārbūvētas un paslēptas aiz citām ēkām, par laukumiem un villām, kas nebaro tūristu miljardus. Kā piemēram, tas ir 9. bildē. Kolizejs no mazas ieliņas. Nemaz neraksturīgs attēls priekš tūristiem. 

X

10. Itāļi ir futbola nācija, piekritīšu, pēc pasaules čempja var likties, ka tas viss ir falšs: Itālija=futbols, bet sirdīs tas dzīvo. Kādā pagalmā atrast sienas zīmējums Francesco Totti, tā viņš pasakās faniem un skatītājiem. Futbols nav sports - tā ir dzīve!

XI

11. Trastevere – rajons Tiberas upes krastā. Šis rajons izsenis bijis nabadzīgo ļaužu mājvieta, tagad šeit var atrast neskaitāmus restorāniņus un kafejnīcas, ātrās Itāļu uzkodas vietiņas, kur baudīt izsalkumu par pieņemamām cenām.

2.oktobris iesākās ar gājienu uz Latvijas Republikas Vēstniecību.  Te jāpasakās manam jauniegūtajam draugam Matteo, kurš laipni uzņēma savās mājās, gādāja par vakariņām un brokastīm un laipni pavadīja mani līdz pat vēstniecībai. Es biju viņa pirmā viesis AEGEE statusā. Tad nu lūk, sasniedzu ar savu mērķi dodoties uz Romu - būt labs pilsonis! Dabūju zīmodziņu pasē, izpildīju savu pilsoņa pienākumu un izejot no vēstniecības, ieelpojot Romas gaisu jutos lepna, ka mans gaiss ir Latvija, mana zeme ir Latvija! Dievs svētī to!

Vatikāns, lai kā ar nebūtu, bet man gribējās aiziet un just varenības spēku un sagādāt svētas lietiņas priekš mana topošā krustdēliņa.

Svētā Eņģeļa pils

Sabrukušais tilts.

Šis ir jūdu rajons Romā, bildē var redzēt kafejnīcas jumtiņus, tā ir iecienīta vieta kur baudīt itāļu virtuvi ar jūdu virtuves pieskaņu. Iesaka vietējie!

Marcello teātris, tas nav Kolizejs, lai gan šis teātris ir par gadsimtu vecāks, bet daudz mazāk atpazīstams.

 

 

 

Ceļojot, esmu nogurusi no baznīcām un muzejiem, 1000 baznīcām, kas redzētas – pat pazīstami uzvārdi mani vairs nesfacinē, tādēļ esmu īpaši priecīgi, ja „uzeju” kādu vietiņu, kur sirsniņa priecājas. Tad nu Sant’ignazio di loyola ir viena no tām baznīcām, kuru ieteiktu apmeklēt, jo griestu gleznojumi ir fantastiski sirreālisma radījumi.  Būtu pat galvu likusi ķīlā, ka tas ir kupols, izrādās zīmējums, kuru uzgleznoja aizstājot kupolu.

Nobeigumā par/ap Romu... te vajag mēnesi lai apskatītu, bet ne visiem, jo tā tomēr ir viena no vēstures un mākslas bagātības  centri