Kur tā lielā strādāšana?

Šoreiz aprakstīšu ko es daru Itālijā, kādi ir mani pienākumi, mans darbs (ne velti es devos brīvprātīgajā darbā).

Dolo esmu jau nedaudz vairāk kā mēnesi, bet vēl nevienu dienu neesmu jutusi, kā strādājusi. Katrai nedēļai (pēdējām divām) tiek iedots darba plāns. Šis plāns nedēļā nepārsniedz 30 stundas un divas dienas nedēļā jābūt brīvām. Mēnesī pienākas vēl papildus divas brīvas dienas (tās es taupu lielajam izbraucienam, lai kur ar tas būtu).

Mana darba pienākumos ir apmeklēt itāļu valodas nodarbības divas reizes nedēļā pa 2 stundām (tātad jau 4 stundas no darba nedēļas ir izpildītas). Bet tās es apmeklēju ar lielāko prieku. Manī patiesi ir ieviesusies panikas kripata, ka es neiemācīšos itāļu valodu, cenšos, bet kaut kā neiet uz priekšu. Protams, „plinti krūmos” nemetu un, sakot, jau pēc 2 mēnešiem sāksim vervelēt. Papildus katru nedēļu ir iedalītas vēl divas stundas kopīgai itāļu valodas mācīšanās procesam (tātad kopā 6 stundas). Bet protams, itāļu valodai veltam daudz vairāk laika, nu ne katru brīvo brīdi, bet dienā pa stundai nu noteikti!

17.novembrī būs „Latvijas” prezentācija. Izcīnīju šo datumu posmu par godu 18.novembrim. Mans plāns 17.novembrī izveidot foto izstādi par/ap Latviju (jau fotogrāfijas ir atlasītas, bet ja jums ir kādas, ziņojat!), izveidot filmu-prezentāciju, kurā salīdzinātu Latviju un Itāliju (idejas ir, redzēs, kā sanāks), sagatavot uzkodas, kas ieskicētu Latvijas virtuves kultūru un protams mūzika (te palīdzēs Iļģi, R.Pauls un Prāta Vētra). 18.novembrī iemācīt tautisko deju (ceru uz Santas līderismu, jo viņa ir lieliska skolotāja un uz panākumiem daudzsološa) un 19.novembri veltīt latviešu valodas apguvei. Tad nu gatavošanās norisinās jau tagad un tam man šajā nedēļā tika veltītas 8 stundas (kopā jau 14 stundas). Gribas, lai Latvija lepojas! Es tak ParLV! Un ceru, ka brālis sadabūs man tautiskos svārkus – tad man būs pilns komplekts tautiskā ekipējuma (blūze, josta, zeķes, sakta, apakšsvārki jau ir, kronis top un svārki meklējas).

Katru nedēļu divas dienas divi no brīvprātīgajiem gatavo ēst visai mājai (tas ir ap 10 cilvēki) un pēc tam protams visu novāc. Šo nedēļ nebija mana kārta, bet tas ar tiek ieskaitīts darba pienākumos. Ēšanas jautājums ir mans (un spānietes) viens no lielākajiem problēmu jautājumiem, bet par to citreiz…

Priekš manis obligāts (jo pati vēlējos) ir mākslas nodarbības, bet tās pilnībā neatbilst manam gaidītajām. Cerēju, ka darbosimies dažādos mākslas sektoros, bet aprobežojamies ar zīmēšanu. Tā nu es apmeklēju, bet nodarbojos ar sava kroņa pērlīšu izšūšanu.

Šīs nedēļas darba pienākumos (5 darba stundas) ietilpa arī brauciens uz Padovu un tikšanās ar citiem brīvprātīgajiem neformālā gaisotnē pie glāzes spridz. Patīkami satikt mūsējos un pārrunāt dzīvi, iespējas un ceru, ka daļa ar apmeklēs Latviešu dienas!

IL PORTICO organizācijā ir divas jau iesakņojušās tradīcijas – trešdienas vakari un svētdienas izbraucieni. Trešdienas vakaros sanāk cilvēki (pārsvarā cilvēki ar īpašām vajadzībām) un kopīgi pavada vakaru par kādu tēmu – pārsvarā skatās fotogrāfijas no iepriekšējiem pasākumiem un izbraucieniem. Svētdienas izbraucieni ir gan garāki, kā piemēram, divas nedēļas atpakaļ braucām uz kalniem kastaņus lasīt, vai īsāki kā, piemēram, kopīgs kino apmeklējums. Katru nedēļu šajā braucienā piedalās divi brīvprātīgie. Tā arī skaitās strādāšana un tiek ierēķināta darba stundās, lai gan strādāšana ir nosacīta – kaut ko palīdzēt, kā, piemēram, ēdiena pasniegšana, invalīdu ratiņu pastumšana vai futbola spēlēšana.

Taisnība! Jau pirms došanās brīvprātīgajā darbā uz Itāliju, zināju, ka būs ļoti daudz brīva laika. Bet dzīvē ir smagāk nekā Latvijā par to domājot. Nav jau tā ka sēžu bezdarbībā, nav neviena stunda, kuru pavadītu nīkstot – atrodu! Tikko pabeidzu lasīt Vairas Vīķes-Freibergas grāmatu „Kultūra un latvietība”, nākošās grāmatas jau gaida Vidzemes novada teikas, Itāļu valodā bērnu grāmatas (jo esam arī bibliotēkas lasītāju kartes īpašnieki), šuju, skatos filmas, ko Santas tētis salika datorā pirms braukšanas, palikušas gan vairs 7 filmas, bet tās man ļoti palīdz domās būt savā vidē – Latvijā un galu galā apbraukājam apkārtni, aktīvi iepazīstam visu ko mums sniedz (piektdien bijām uz grupas Tito&Tarantula koncertu Treviso, riktīgi nodevām roka noskaņās pa bundžām). Tā sāpe ir tajā, ka apzinos, ka varētu daudz vairāk un ir sajūta, ka zaudēju laiku. Vēlos uzrakstīt iniciatīvas projektu programmā Jaunatne darbībā par brīvprātīgo darbu, bet eurodesk atbildīgā jautājumu „Vai var iesniegt projektu angliski Itālijas Nacionālajā aģentūrā?” jau risina trīs nedēļas, turpretī par Latvijas situāciju noskaidroju ar viena e-mail palīdzību pateicoties Līgai. Tā te tas darbs notiek vai pareizāk nenotiek! Esmu sapratusi tik vienu te – viss jādara pašām un nekaunīgi, kā krievam, lai sagaidītu kaut ko no citiem ir jāgaida un var ar nesagaidīt, pašam jācīnās un jādarbojas iespēju robežās!

Nobeigumā, es ļoti gaidu ciemos savus pirmos ciemiņus, kuri cerams sasparosies (lai gan tas ir tik naudas jautājums) un jau tuvāko divu nedēļu laikā ieripos ar skaļiem signāliem Dolo robežās! Latvijas kripatiņa Itālijā ļoti gaida savu lielo Latviju, kas sasēdīs Mitsukā un šausies 2000km! Tēti, omi, Mikiņu un Emsi!