Palasot pirmos ierakstus blogā par manu EBD, tie bija daudzsološi. Atdzīšos, nebiju iedomājusies, ka es varētu nokļūt šādā situācijā. Bet pasakos visiem svētajiem arī par šādu situāciju, jo esmu kļuvusi tikai stiprāka!
Esot Verbānijā[1] uz „atbraukšanas apmācībām”, iepazīstoties vēl ar 30 brīvprātīgajiem, izlēmu, ka ir kaut kas jāmaina savā projektā – nozīmīgi, uz labo pusi! Bija iespēja aprunāties ar Itālijas Nacionālās aģentūras pārstāvi (aģentūra, kas koordinē brīvprātīgos projektus, katrā valstī )[2] un apjautājos par iespēju samainīt projektu. Atbilde bija viennozīmīgs – NĒ! Nu labi, skatīsimies, kā savādāk varu padarīt manu projektu, tā lai nestu man prieku! Atbraucot uz Dolo, tuvākajās trijās dienās, tika sasaukta sapulce, kurā paziņoja: „Mēs ar Aneti, izbeidzam projektu, šodien nosūtījām vēstuli Nacionālajai aģentūrai par projekta samainīšanu!” Izdzirdot šos vārdus, biju nedaudz saskumusi, kā nekā man jau ir šeit ko zaudēt, bet sapulces beigās biju patiesi priecīga! Vēlējos redzēt šo vēstuli, biju ļoti ieinteresēta, kas tajā rakstīts. Bet to atstāsim uz vēlāku laiku. Tā es dzīvoju nedēļu ar domu, ka mans projekts tiks samainīts un došos pēc iespējas tuvāk dienvidu Itālijai, citā sabiedrībā, citos cilvēkos, bet tepat Itālijā. Ik viens redzēja, ka esmu laimīga par šādu notikumu maiņu! Līdz uzzināju – tomēr projektu nav iespējams samainīt! Mana, doma, nu labi dzīvosim šeit! Gan jau pārdzīvosim! Bet šai domai dzīvības dvaša bija ļoti īsa.
Anete, valde ir izlēmusi, ka tev jāatgriežas Latvijā, mēs izbeidzam ar tevi projektu! Uhuhuhuuu! Tas nu gan ir interesanti – kādēļ? Manā galvā izmalās visi pieci mēneši pa minūtēm, meklējot atbildi. Jāpiemitina, ka šo vēstuli, kura tika nosūtīta nacionālajai aģentūrai vēl nebiju i redzējusi! Es dzīvoju pilnīgā informācijas vakumā, jo nezināju neko, dzīvoju savos minējumos, likās, ka esmu zem mākoņa, kurš sit mani ar savām lielajām lietus lāsēm. Uzrakstīju iepriekšējam brīvprātīgajam gruzīnam Romam, kurš savu brīvprātīgo darbu realizēja arī šeit, uzzināju daudz interesantu faktu. Sapratu, ka esmu rīkojusies šeit nepareizi: nevienam neinteresē, ko tu gribi, ko tev vajag vēl vairāk kaut ko mainīt! Tev jāpriecājas par to kas ir un par visu pārējo jāklusē! Viņiem nevajag jaunus, motivētus, zinošus, darboties gribošus jauniešus, bet aitas, kas nepateiks vairāk kā mēēē. Kā teica Roma: „Ja vēlies palikt šeit, tev ir jāsaka, ka Itālija ir labākā valsts, pasta ir visgaršīgākā un šī organizācija ir ideāla!” Jābūt laimīgai priekš viņiem, izturēt šo pieredzi un pēc tam atgriezties uz neatgriešanos.
Visi apkārtējie cilvēki raidīja manā virzienā negatīvo enerģiju tādos apmēros, ka likās kļūšu radio aktīva! Man tik ļoti gribējās būt vājai un aizlidot prom no šīs vietas, no šiem ļaudīm! Bet nezinu kādēļ, likās, ka tas nav pareizi, ka tas nav situācijas atrisinājums. Man jāpaliek šeit! Bet spiediens bija tik spēcīgs, ka domāju, viss – atgriežos Latvijā! Lai viņi visi iet pie velna! Jau informēju ģimeni un draugus par šo pavērsienu: es atgriežos dzimtenē. Saprotot, ka man ir pilnīgs atbalsts Latvijā, ka esmu fantastiski laimīga cilvēks, jo man ir ģimene, draugi, cilvēki un Latvija, kas mani gaida un jau ir gatavi svinēt manu atgriešanos, lūdzu Dievam (zinot, ka mans Dievs ir Saule, dīvaini skan, varbūt pareizāk būt sacīt – augstākajiem spēkiem), palīdzību, lai saprastu, ko man darīt. Vai patiesi atgriezties Latvijā būtu pareizākais? Viennozīmīgi emocionāli vieglāk, jo ja iedomājos, ka man jādzīvo starp šiem cilvēkiem, kas man ir nodarījuši pāri, šermuļi skrien.
Jā, iegriezos baznīcā pēc lūguma dot man kādu zīmi, lai saprastu – ko darīt. Lidija par šo manu „zīmi”, izteicās negatīvi, ka tādā veidā var visam atrast zīmes… Viņa ļoti gribēja, lai es atgriežos Latvijā. Tā ar nesapratu vai sava labuma pēc, vai patiesi manis dēļ. Nezinu! Lai tas paliek viņas ziņā! Bet vakarā redzot ziņās, kas notiek Japānā, kad pa maniem kauliem skrēja tirpas par skumjām, par briesmām, par bēdu, kas ir apmeklējusi šo valsti. Es sapratu, ka manas problēmas šeit ir nieks, vienas skudras kakiņa, nekas tāds, ko es/mēs nevarētu atrisināt, pārvarēt un nekas tāds, lai es nevarētu izdzīvot visu laika posmu savā brīvprātīgajā darbā! Tā nu izteicu gatavību mainīties (nezināju pat īsti, ko, jo nebiju joprojām izlasījusi šo vēstuli), bet izteicu, ka vēlos palikt šeit!
Es nepārspīlēju, jutos (tagad jau esmu sagremojusi) kā noziedzniece, bet ne nozagusi kaut ko, bet gan izdarījusi ļoti smagu noziegumu pret tautu! Vēl pirms piecām dienām man nācās stāties „tiesas priekšā”, kuri gaidīja manu atvainošanos (īsti nezinu vēl joprojām par ko), nožēlu un kuri mani nosodīja (ja tas būtu noticis viduslaikos, tad stāvētu Dolo laukumā un tiktu nomētāta ar akmeņiem). Pirms došanās uz sapulci, šo tiesas sēdi, saviem biedriem teicu: „Es Jūs visus mīlu, ja neatgriežos, pasakiet manai ģimenei, ka mīlu viņus un gribu gulēt Latvijas zemē!” Protams, joks, mēs par to pasmējāmies! Bet katrā jokā ir daļa patiesības.
Vēstuli dabūju izlasīt, bet paturēt gan nedrīkstēju. Nekas tāds nebija rakstīts! Mans kopsavilkums, kādēļ viņi vēlējās, lai es dodos prom!
- Es radu problēmas! Vislielākā problēma, kuru esmu radījusi, piemēram, pieprasījusi ēšanas naudu brīvdienās.
- Es neesmu laimīga esot šeit! Tā nu gan ir taisnība – pirmos mēnešus patiesi nejutos laimīga, jutos pat briesmīgi! Bet kopš man ir saradušies draugi visapkārt, kas mani izklaidē, kas ar mani aprunājas un rada jaukus mirkļus, nevar sūdzēties par mana laimes termometru!
- Es neievēroju mājas noteikumus (nezinu, kuri tie ir), vēl joprojām neesmu saņēmusi nevienu aizrādījumu, ka būtu ko pārkāpusi!
- Es izrādīju necieņu pret valdi, jo sapulces vidū gribēju aiziet prom (neaizgāju). Bet tik neviens neiedziļinājās, ka tika uz mums/manis kliegts un man ir paniskas bailes ko kliedzieniem, no skaļas runāšanas un tādos gadījumos vienmēr pametu telpu. Par ko kliegts, piemēram, kā es tā, pēc četriem mēnešiem vēl nerunāju itāliski!
- Ka nopirku biļeti Ziemassvētkos uz mājām, nepajautājot atļauju direktoram. Šis patiesi bija nesmuki no manas puses! Bet vai kāds bija pietiekami ieinteresēts, lai noskaidrotu, ka pats direktors divas dienas iepriekš, kad jautāju, kad būs darba grafiks, atbildēja ”Darāt ko gribat!” un es nopirku biļeti vienā virzienā, dienā kad man bija brīvs un atpakaļ biļetes datumu noteica viņi!
- Esmu neapmierināta ar ēdienu, tādā veidā esmu apvainojusi pavāri! Tik līdz šī sprieduma uzrakstīšanai, viņi nezināja, ka man ir problēmas ar ādu, jo mans ēdiens nav pietiekami bagāts ar uzturvielām. Tikai pēc tam, kad draudēju ar ārsta slēdzienu, ka mans ēdiens nav pilnvērtīgs, pēc pieciem mēnešiem tika „it kā mainīta ēdiena karte”, lai tā būtu – Āmen! Šobrīd mums ir atņemtas tiesībās ēst ārpus organizācijas un saņemt par katru ēdiena reizi 5 eur četras reizes nedēļā, ja es neēdu organizācijā (manā gadījumā tas notiek vismaz 5-6 reizes nedēļā), es neēdu vispār, vai ēdu par kabatas naudu, vai par naudu ko pārskaita mana ģimene (Paldies Tētim), vai ja kāds mūs pabaro (Paldies puišiem un ģimenei). Vēl ir iespēja – paņemam pa kluso ēdienu no pieliekamā, ja ir ko paņemt! Bet sarežģīti Venēcijā uzvārīt makaronus! Vēl mums ir iespēja pašiem pirkt brokastis, tagad visi kārtīgi, jo kārtīgi ēdam brokastis!
- Ka savam negatīvismam, aiz sava mūra esmu pavilkusi arī pārējos trīs brīvprātīgos. Tādējādi esot līdere, kuru aizsūtot mājās radīsim mieru mūsu organizācijā. Neuzskatu, ka tā ir patiesība, jā, mēs četri bijām ļoti cieši kopā, jo jau sākumā sapratām, ja vēlamies, ko dabūt – esam spēks, esot četratā. Viņiem, protams, tas nepatika! Kādēļ tad mani vaino – ne par velti, jo esmu vecākā un vienmēr savējiem teicu, ja kas esmu ar jums, ja kas varu iet ar viņiem runāt, ja kas sakāt, ka esmu vainīga. Un nenožēloju, neļāvu sev kāpt uz galvas!
- Pēdējais, ko atceros. Ka es traucēju darbiniekiem strādāt šeit. Radu problēmas! Mīlīši, vai viņiem tiešām nešķiet dīvaini, organizācija, kas strādā ar cilvēkiem ar sociālajām problēmām, nespēj tikt galā ar jaunu skuķi! Nu dīvaini!
Tātad mans kopsavilkums. Liela mute man un liela griba darīt! Šobrīd esmu situācijā, kad līdz galam man nav pateikts – tu paliec līdz 21.jūnijam šeit! Bet viss liecina, ka palieku! Tagad man ir jāsaņemas un jālūdz piedošana visiem apbižotajiem darbiniekiem. Grūti, kad līdz galam neesi sapratis savu LIELO vainu un nejūties nemaz lūdzēja tēlā. Bet varu tik kratīt galvu un piekrist viņiem visā, ko saka, jo alternatīva ir atgriezties Latvijā! Kā sacīt jāsaka Āmen! Un pats dīvainākais, nejūtos nemaz, nemaz dusmīga! Vairāk laimīga, priecīga, jo tāda patiesi esmu! Tā bija/ir skola man un priecājos, ka neesmu kā viņi! Lai dzīvojas veseli!
