Ziemassvētki

20.decembrī pamostoties un saprotot, ka man Ziemassvētki un Jaunais gads jāpavada Itālijā, kā "pirkstam", saprotot, ka pastāv ļoti liela iespējamība, ka šie būs vieni no vientuļākajiem svētkiem manā mūžā, jo Ziemassvētku noskaņa šeit ir tuvu nullei, ieniru interneta pasaulē un jau pēc pāris stundām manā e-pastā gulēja lidojuma apstiprinājums 23.decembrim! Šo gadu es pavadīšu LATVIJĀ! Viss notika spontāni, bez konsultēšanās ar vadību (jo vēl pirms divām dienām jautājot darba grafiku, tik atbildēts - darāt, ko gribat, lai gan uzzinot, ka esmu nopirkusi biļetes neko nejautājot, tika diskutēts par manu rīcību vairāku stundu garumā, bet ja godīgi tā bija/ir viss īstākā bēgšana no mana projekta un organizācijas, ar vien vairāk saprotu, ka mani prieka sajūta par šo projektu ir kripatiņas apmērā). Ziemassvētki Itālijā ir sižets filmām, bet ne dzīvei! Pilsētu rotājums neizmaksā dārgāk par pāris simtu eiro, noskaņojuma pilnīgi nav un neko labāku, kā 26.decembrī doties uz kinoteātri cilvēki nespēj izdomāt! Atdzīšos, labākais rotājums ir veikalu skatlogos izliktās preces ar Ziemassvētku emblēmām!

Skats no Rialto tilta, Venēcija 21.12.2010.

Marca laukums, Venēcija, 21.12.2010.

Ar, to tik gribēju teikt, ka Itālija nav zeme, kur vientuļniekiem meklē Ziemassvētku sajūtas! Stāvot Venēcijas lidostā, sariesās asaras, jo biju tik priecīga, ka man ir kur doties, ka zinu mani Ziemassvētki nebūs vienai sēžot Dolo istabiņā, bet gan manā Latvijā un man jau būs vienalga, cik daudz dāvanas būs, vai kur pavadīšu, es vismaz nebūšu viena!

Vēlējums

Saņēmu 2011 gadam vēlējumu un lai tas pēc iespējas biežāk pavīdētu manu acu priekšā, uzrakstīšu blogā!

"Patiesu labklājību nenosaka tas, cik daudz naudas tev ir, bet gan tas vai tu ievēro un baudi, to, kas tavā dzīvē jau ir. Bagātības oficiālais nosaukums ir "Laimes svētība", pacenties paturēt šo plašāko nozīmi prātā. Kad tu patiesi esi priecājies par to, ka esi bagāts ar saviem draugiem un ģimeni vai bagāts ar smiekliem vai tavu garīgo dzīvi? Tu vari pat uzskatīt sevi bagātu ar gaisu un saules gaismu, ja nekas cits šķiet, uz doto brīdi tavā dzīvē neiet labi. Kad apzināsies to, tad materiālās svētības pēc tam nāks pie tevis daudz vieglāk un ātrāk!

 - Kāpēc tu runā par dzīvi, nevis tiecies to izjust???

Ja tev kļūst skaidrs, ka nevari sasniegt mērķi, nemaini šo mērķi, bet gan savas darbības plānu!"

Tāds man skaists padoms tika dāvāts! Lai Ritiņ notiekas tā!

Transfērs*

(Rakstīts Diseldorfas lidostā)

Nekad nav gribējies tik ļoti doties uz lidostu! Ja iepriekš esmu teikusi, "ja nepaspēšu, tad lemts", šoreiz tas nedarbojās! Mana vēlme bija tik spēcīga, ka likās aiz lielās gribēšanas plīsīs orgāni, it kā tos kāds stieptu uz pretējām pusēm. Stāstot, ka dodos uz Latviju, mans smaids un dzirksts acīs liecināja, ka esmu pats laimīgākais cilvēks uz pasaules, jo tā patiesi ir! Tās nav ilgas pēc lietām vai konkrētiem cilvēkiem... tās ir ilgas pēc manas Latvijas! Vienmēr esmu bijusi patriote, bet tagad pēc diviem mēnešiem, izjūtu to tik spēcīgi, ka pat politika un lietus vairs neliekas tik dramatisks. Atdzīšos, Veneto reģions nav mana vieta, nemaz nejūtos laimīga šeit! Kādēļ? Atbilde tiek meklēta, ņemot vērā, kāda mīlestība man pret Itāliju bija iepriekš...

Paceļoties lidmašīnai, jautāju sev: "Kādēļ esmu tik laimīga redzot Itāliju paliekam aiz lidmašīnas spārna???"

Vai patiesi biju maldījusies mīlestībā pret Itāliju? Tā nebija mīlestība pret valsti, bet gan pret konkrētiem cilvēkiem, kas manā apziņā tika dēvēti par Itāliju?

Cenšos sev stāstīt, ka mana mīlestība ir Sicīlija, Dienvidu Itālija, kura ir tik ļoti atšķirīga no ziemeļu Itālijas! Es gribu domāt, ka tā ir taisnība, bet vai arī pēc pāris mēnešiem dzīvojot, piemēram, Dienvidu Itālijā justu šo mīlestību? Jautājums ir atklāts!

Zinu tik vienu, es ļoti mīlu Latviju un esmu pateicīga Dieviem un visiem svētajiem, kas mani atveduši šeit līdz Veneto, lai saprastu lietas, dzīvi un jūtas daudz labāk, ticu, ka patieso iemeslu kādēļ esmu šeit, jūnijā spēšu definēt, skaidri uzrakstīt un izprast!

*Gaidot otro lidojumu Vācijā, es jutos kā būdama atmosfērā, bez masas, bez pievilkšanās spēka. Tā vienkārši eksistējot un gaidot plkst. 6.50, lai sajustu Latvijas aukstumu un dzirdētu vēju, kas runā ar mani latviski.