Nekad nav gribējies tik ļoti doties uz lidostu! Ja iepriekš esmu teikusi, "ja nepaspēšu, tad lemts", šoreiz tas nedarbojās! Mana vēlme bija tik spēcīga, ka likās aiz lielās gribēšanas plīsīs orgāni, it kā tos kāds stieptu uz pretējām pusēm. Stāstot, ka dodos uz Latviju, mans smaids un dzirksts acīs liecināja, ka esmu pats laimīgākais cilvēks uz pasaules, jo tā patiesi ir! Tās nav ilgas pēc lietām vai konkrētiem cilvēkiem... tās ir ilgas pēc manas Latvijas! Vienmēr esmu bijusi patriote, bet tagad pēc diviem mēnešiem, izjūtu to tik spēcīgi, ka pat politika un lietus vairs neliekas tik dramatisks. Atdzīšos, Veneto reģions nav mana vieta, nemaz nejūtos laimīga šeit! Kādēļ? Atbilde tiek meklēta, ņemot vērā, kāda mīlestība man pret Itāliju bija iepriekš...Paceļoties lidmašīnai, jautāju sev: "Kādēļ esmu tik laimīga redzot Itāliju paliekam aiz lidmašīnas spārna???"
Vai patiesi biju maldījusies mīlestībā pret Itāliju? Tā nebija mīlestība pret valsti, bet gan pret konkrētiem cilvēkiem, kas manā apziņā tika dēvēti par Itāliju?
Cenšos sev stāstīt, ka mana mīlestība ir Sicīlija, Dienvidu Itālija, kura ir tik ļoti atšķirīga no ziemeļu Itālijas! Es gribu domāt, ka tā ir taisnība, bet vai arī pēc pāris mēnešiem dzīvojot, piemēram, Dienvidu Itālijā justu šo mīlestību? Jautājums ir atklāts!
Zinu tik vienu, es ļoti mīlu Latviju un esmu pateicīga Dieviem un visiem svētajiem, kas mani atveduši šeit līdz Veneto, lai saprastu lietas, dzīvi un jūtas daudz labāk, ticu, ka patieso iemeslu kādēļ esmu šeit, jūnijā spēšu definēt, skaidri uzrakstīt un izprast!
*Gaidot otro lidojumu Vācijā, es jutos kā būdama atmosfērā, bez masas, bez pievilkšanās spēka. Tā vienkārši eksistējot un gaidot plkst. 6.50, lai sajustu Latvijas aukstumu un dzirdētu vēju, kas runā ar mani latviski.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru