Ziemassvētki

20.decembrī pamostoties un saprotot, ka man Ziemassvētki un Jaunais gads jāpavada Itālijā, kā "pirkstam", saprotot, ka pastāv ļoti liela iespējamība, ka šie būs vieni no vientuļākajiem svētkiem manā mūžā, jo Ziemassvētku noskaņa šeit ir tuvu nullei, ieniru interneta pasaulē un jau pēc pāris stundām manā e-pastā gulēja lidojuma apstiprinājums 23.decembrim! Šo gadu es pavadīšu LATVIJĀ! Viss notika spontāni, bez konsultēšanās ar vadību (jo vēl pirms divām dienām jautājot darba grafiku, tik atbildēts - darāt, ko gribat, lai gan uzzinot, ka esmu nopirkusi biļetes neko nejautājot, tika diskutēts par manu rīcību vairāku stundu garumā, bet ja godīgi tā bija/ir viss īstākā bēgšana no mana projekta un organizācijas, ar vien vairāk saprotu, ka mani prieka sajūta par šo projektu ir kripatiņas apmērā). Ziemassvētki Itālijā ir sižets filmām, bet ne dzīvei! Pilsētu rotājums neizmaksā dārgāk par pāris simtu eiro, noskaņojuma pilnīgi nav un neko labāku, kā 26.decembrī doties uz kinoteātri cilvēki nespēj izdomāt! Atdzīšos, labākais rotājums ir veikalu skatlogos izliktās preces ar Ziemassvētku emblēmām!

Skats no Rialto tilta, Venēcija 21.12.2010.

Marca laukums, Venēcija, 21.12.2010.

Ar, to tik gribēju teikt, ka Itālija nav zeme, kur vientuļniekiem meklē Ziemassvētku sajūtas! Stāvot Venēcijas lidostā, sariesās asaras, jo biju tik priecīga, ka man ir kur doties, ka zinu mani Ziemassvētki nebūs vienai sēžot Dolo istabiņā, bet gan manā Latvijā un man jau būs vienalga, cik daudz dāvanas būs, vai kur pavadīšu, es vismaz nebūšu viena!

Vēlējums

Saņēmu 2011 gadam vēlējumu un lai tas pēc iespējas biežāk pavīdētu manu acu priekšā, uzrakstīšu blogā!

"Patiesu labklājību nenosaka tas, cik daudz naudas tev ir, bet gan tas vai tu ievēro un baudi, to, kas tavā dzīvē jau ir. Bagātības oficiālais nosaukums ir "Laimes svētība", pacenties paturēt šo plašāko nozīmi prātā. Kad tu patiesi esi priecājies par to, ka esi bagāts ar saviem draugiem un ģimeni vai bagāts ar smiekliem vai tavu garīgo dzīvi? Tu vari pat uzskatīt sevi bagātu ar gaisu un saules gaismu, ja nekas cits šķiet, uz doto brīdi tavā dzīvē neiet labi. Kad apzināsies to, tad materiālās svētības pēc tam nāks pie tevis daudz vieglāk un ātrāk!

 - Kāpēc tu runā par dzīvi, nevis tiecies to izjust???

Ja tev kļūst skaidrs, ka nevari sasniegt mērķi, nemaini šo mērķi, bet gan savas darbības plānu!"

Tāds man skaists padoms tika dāvāts! Lai Ritiņ notiekas tā!

Transfērs*

(Rakstīts Diseldorfas lidostā)

Nekad nav gribējies tik ļoti doties uz lidostu! Ja iepriekš esmu teikusi, "ja nepaspēšu, tad lemts", šoreiz tas nedarbojās! Mana vēlme bija tik spēcīga, ka likās aiz lielās gribēšanas plīsīs orgāni, it kā tos kāds stieptu uz pretējām pusēm. Stāstot, ka dodos uz Latviju, mans smaids un dzirksts acīs liecināja, ka esmu pats laimīgākais cilvēks uz pasaules, jo tā patiesi ir! Tās nav ilgas pēc lietām vai konkrētiem cilvēkiem... tās ir ilgas pēc manas Latvijas! Vienmēr esmu bijusi patriote, bet tagad pēc diviem mēnešiem, izjūtu to tik spēcīgi, ka pat politika un lietus vairs neliekas tik dramatisks. Atdzīšos, Veneto reģions nav mana vieta, nemaz nejūtos laimīga šeit! Kādēļ? Atbilde tiek meklēta, ņemot vērā, kāda mīlestība man pret Itāliju bija iepriekš...

Paceļoties lidmašīnai, jautāju sev: "Kādēļ esmu tik laimīga redzot Itāliju paliekam aiz lidmašīnas spārna???"

Vai patiesi biju maldījusies mīlestībā pret Itāliju? Tā nebija mīlestība pret valsti, bet gan pret konkrētiem cilvēkiem, kas manā apziņā tika dēvēti par Itāliju?

Cenšos sev stāstīt, ka mana mīlestība ir Sicīlija, Dienvidu Itālija, kura ir tik ļoti atšķirīga no ziemeļu Itālijas! Es gribu domāt, ka tā ir taisnība, bet vai arī pēc pāris mēnešiem dzīvojot, piemēram, Dienvidu Itālijā justu šo mīlestību? Jautājums ir atklāts!

Zinu tik vienu, es ļoti mīlu Latviju un esmu pateicīga Dieviem un visiem svētajiem, kas mani atveduši šeit līdz Veneto, lai saprastu lietas, dzīvi un jūtas daudz labāk, ticu, ka patieso iemeslu kādēļ esmu šeit, jūnijā spēšu definēt, skaidri uzrakstīt un izprast!

*Gaidot otro lidojumu Vācijā, es jutos kā būdama atmosfērā, bez masas, bez pievilkšanās spēka. Tā vienkārši eksistējot un gaidot plkst. 6.50, lai sajustu Latvijas aukstumu un dzirdētu vēju, kas runā ar mani latviski.

Trādarīds!

Viena no lielākajām problēmām manā brīvprātīgajā darbā ir ĒŠANA.

Jau Latvijā zināju, ka mūs baros un par to biju ļoti, ļoti priecīga, jo dievinu Itāļu virtuves burvību, bet pat labas lietas cilvēka roka spēj sabojāt. Tad nu jau divus mēnešus cīnāmies (es un Lidija) par ēdienu, kurš atbilst kaut nedaudz mūsu prasībām.

Sicīlijā esmu pavadījusi pietiekami daudz laika (kopā ņemot ap 6 mēnešiem) pastu ēdu kādas trīs reizes, tad nu tagad pastu jāēd vismaz vien reizi dienā(!!!), ja godīgi esmu tuvu izmisumam ēšanas ziņā, jo ēdiens nav labs, kvalitatīvs, bet gan vislētākais un visvienkāršāk pagatavojams! Ak, Dievs! Tad nu esmu jau mēnesi pieteikusi karu pastai. Tā vietā izdzīvoju kā māku, proti ņemu no pieliekamā sieru! Tad nu lūk, vakar augstā tonī, tik paziņots, ka jāēd ir tas, kas ir uz galda. Jā, arī "fucking" gaļa, man retas gaļas ēdājam, esot jāēd. Un kad es SKAĻĀ balsī pateicu, ka es neēdīšu šo gaļu, kā arī steiku un cita veida gaļu, kas neatbilst manām prasībām, tika runāts un diskutēts ap 2 stundām. Līdz es pateicu (un vairākas reizes), ja netiks izbeigtas šī kņada ap ēdienu, lai dod man naudu un es pati parūpēšos par savu vēderu, arī to es nevarot darīt, jo dzīvojot šeit organizācijā, tad nu es ķēros pie pēdējā salmiņa - Es tad nedzīvošu šeit!

Esmu skaidri pateikusi savu nostāju! Protams, viņi centīsies tagad noorganizēt visu, bet ir sācies karš, kurš, ja godīgi man sāk patikt, jo karš ir ar argumentiem.

Mums ir atļauts nedēļā četras ēdiena reizes ēst ārpus mājas (tās izmantoju pilnībā)! Katru otro nedēļu vienreiz gatavoju es, tad nu galdā  tiek celti kartupeļi (un tā ir vienīgā reize, kad šeit tiek ēsti kartupeļi, dažreiz vēl kāds uzvāra ūdeņainus kartupeļus).

Tā nu mēs cīnāmies - ēdot zupu vai pastu ar baltmaizi par 300EUR mēnesī. Paldies, Eiropa!

Giornata Nazionale della Colletta alimentare

27. novembris plkst.7.00 no rīta jau zvana modinātājs, lai ziņotu, ka jādodas! Šajā dienā lielveikalos tika veikta akcija „Pārtikas vākšana” priekš nabadzīgajiem un vientuļajiem cilvēkiem. Arī mēs blakus ciematā – Catsago, lielveikalā aicinājām cilvēkus, iegādāties pārtikas produktus (produktu) un ziedot to nabadzīgajiem un vientuļajiem cilvēkiem.

Šaubos vai Latvijā šī akcija darbotos tik efektīvi, jo cilvēka atsaucība bija LIELA! Mazi un lieli nesa maisiņus ar pastas, rīsa pakām un daž ne dažādiem pārtikas produktiem, kuri ir nepieciešami ļaudīm! Pēc 4 stundām ar slapju muguru novilku savu vestīti un nodevu nākošajam brīvprātīgajam, lai labais darbs uz priekšu rit! Kastes vairojās un spēju tik pakot un likt uz svariem. Tā nu mēs pa šo dienu savācām 2003 kg (jā divus tūkstošus!) pārtikas!

Cerams, ka radījām daudz smaidu un prieku ēdājiem! 

Sagatavošanās darbi!

Veneto (sakot ar Treviso) reģions ir traks uz šiem dārzeņiem - radikio! Mēs vēl joprojām nesaprotam, kur slēpjās tā garša! Buuuuuuuuuuuu!!!

La festa della Madonna della Salute

Festa della Salute ir reliģiskas svinības, piemiņas mirklis, kad venēcieši pielūdz Svēto Mariju.
1575-1577 un 1630-1631 Venēciju bija pārņēmis mēris, otrajā reizē kad slimība pārņem pilsētu tiek apsolīts uzcelt baznīcu par godu Jaunavai Marijai, tā izpelnoties tās dievišķību.
Līdz pat šodien, 21.novembrī tūkstošiem cilvēki dodas uz Salute baznīcu lai lūgtu veselību!

Fiesta della Lettonia!

Jau oktobrī tika izcīnīta novembra 3.nedēļa kā Latvijas nedēļa. Protams, par godu 18.novembrim!

Nobeidzot šo nedēļu, pirmo reizi šajos divos mēnešos (jā 21.novembrī aprit divi mēneši) jutos strādājusi, piekususi un apmierināta. Jau Latvijā biju uzbūrusi ainiņu kā es prezentēšu savu zemīti. Apaugot idejām un īstenojot dzīvē tika sameistarots vareni jaukas svinības!

Trešdien bija galvenā svinēšana. Izveidoju īsfilmu (ap 5min.) kurā centos salīdzināt Latviju un Itāliju. Ņemot vērā, ka auditorijā pārsvarā būs cilvēki ar mentālām problēmām, tad gribēju to parādīt pietiekami atraktīvi un piesaistīt viņu uzmanību uz veselām piecām minūtēm. Šķiet tas ar izdevās! Man jau liels prieks! Pati biju sarūpējusi (ar  brāļa palīdzību) tautas tērpu ar visiem ekipējuma elementiem. Tas patiesi izskatījās patriotiski un latviski. Izveidoju nelielu foto izstādi, tika izlikts karogs un kartes, sazīmēju latviešu ornamentus ar paskaidrojumiem itāļu valodā un protams sagatavojusi mielastu! Mielasts bija tik latvisks cik nu tas iespējams, pārsvarā ar latviešu veltēm gatavots: speķa un siera pīrādziņi, ķiploku grauzdiņi, marinēti gurķīši un sēnītes, maizes zupa ar putukrējumu, latvju zālīšu tēja un nobeigumā šņabītis! Neizpalika ar bez polkas! Nu patiesi, patīkama sajūta bija vakarā iet gulēt – neko pielikt, neko atņemt! Es domāju, Latvija lepojās ar mani! :)

Ceturtdien centos mācīt latviešu valodu, lai gan interese bija ļoti niecīga, bet prieks, ka bija patiesi ieinteresēti studenti. Nobeigumā tika malkots vīns un ēsts tiramisu (esot šeit esmu sākusi gatavot ēst dikti cītīgi, ja salīdzinātu ar Latviju. Šeit man ir laiks tam un ēdāji!) līdz 5 rītā.

Svētdien mācīju dancāt pa latviskam, atkal atsaucība niecīga, vēl niecīgākas iespējas kāju pacelt maniem studentiem, bet iepazīstināti ir ar teciņu, polciņu un galopu!

Man prieks! Lai Dievs svētī Latviju!

Kur tā lielā strādāšana?

Šoreiz aprakstīšu ko es daru Itālijā, kādi ir mani pienākumi, mans darbs (ne velti es devos brīvprātīgajā darbā).

Dolo esmu jau nedaudz vairāk kā mēnesi, bet vēl nevienu dienu neesmu jutusi, kā strādājusi. Katrai nedēļai (pēdējām divām) tiek iedots darba plāns. Šis plāns nedēļā nepārsniedz 30 stundas un divas dienas nedēļā jābūt brīvām. Mēnesī pienākas vēl papildus divas brīvas dienas (tās es taupu lielajam izbraucienam, lai kur ar tas būtu).

Mana darba pienākumos ir apmeklēt itāļu valodas nodarbības divas reizes nedēļā pa 2 stundām (tātad jau 4 stundas no darba nedēļas ir izpildītas). Bet tās es apmeklēju ar lielāko prieku. Manī patiesi ir ieviesusies panikas kripata, ka es neiemācīšos itāļu valodu, cenšos, bet kaut kā neiet uz priekšu. Protams, „plinti krūmos” nemetu un, sakot, jau pēc 2 mēnešiem sāksim vervelēt. Papildus katru nedēļu ir iedalītas vēl divas stundas kopīgai itāļu valodas mācīšanās procesam (tātad kopā 6 stundas). Bet protams, itāļu valodai veltam daudz vairāk laika, nu ne katru brīvo brīdi, bet dienā pa stundai nu noteikti!

17.novembrī būs „Latvijas” prezentācija. Izcīnīju šo datumu posmu par godu 18.novembrim. Mans plāns 17.novembrī izveidot foto izstādi par/ap Latviju (jau fotogrāfijas ir atlasītas, bet ja jums ir kādas, ziņojat!), izveidot filmu-prezentāciju, kurā salīdzinātu Latviju un Itāliju (idejas ir, redzēs, kā sanāks), sagatavot uzkodas, kas ieskicētu Latvijas virtuves kultūru un protams mūzika (te palīdzēs Iļģi, R.Pauls un Prāta Vētra). 18.novembrī iemācīt tautisko deju (ceru uz Santas līderismu, jo viņa ir lieliska skolotāja un uz panākumiem daudzsološa) un 19.novembri veltīt latviešu valodas apguvei. Tad nu gatavošanās norisinās jau tagad un tam man šajā nedēļā tika veltītas 8 stundas (kopā jau 14 stundas). Gribas, lai Latvija lepojas! Es tak ParLV! Un ceru, ka brālis sadabūs man tautiskos svārkus – tad man būs pilns komplekts tautiskā ekipējuma (blūze, josta, zeķes, sakta, apakšsvārki jau ir, kronis top un svārki meklējas).

Katru nedēļu divas dienas divi no brīvprātīgajiem gatavo ēst visai mājai (tas ir ap 10 cilvēki) un pēc tam protams visu novāc. Šo nedēļ nebija mana kārta, bet tas ar tiek ieskaitīts darba pienākumos. Ēšanas jautājums ir mans (un spānietes) viens no lielākajiem problēmu jautājumiem, bet par to citreiz…

Priekš manis obligāts (jo pati vēlējos) ir mākslas nodarbības, bet tās pilnībā neatbilst manam gaidītajām. Cerēju, ka darbosimies dažādos mākslas sektoros, bet aprobežojamies ar zīmēšanu. Tā nu es apmeklēju, bet nodarbojos ar sava kroņa pērlīšu izšūšanu.

Šīs nedēļas darba pienākumos (5 darba stundas) ietilpa arī brauciens uz Padovu un tikšanās ar citiem brīvprātīgajiem neformālā gaisotnē pie glāzes spridz. Patīkami satikt mūsējos un pārrunāt dzīvi, iespējas un ceru, ka daļa ar apmeklēs Latviešu dienas!

IL PORTICO organizācijā ir divas jau iesakņojušās tradīcijas – trešdienas vakari un svētdienas izbraucieni. Trešdienas vakaros sanāk cilvēki (pārsvarā cilvēki ar īpašām vajadzībām) un kopīgi pavada vakaru par kādu tēmu – pārsvarā skatās fotogrāfijas no iepriekšējiem pasākumiem un izbraucieniem. Svētdienas izbraucieni ir gan garāki, kā piemēram, divas nedēļas atpakaļ braucām uz kalniem kastaņus lasīt, vai īsāki kā, piemēram, kopīgs kino apmeklējums. Katru nedēļu šajā braucienā piedalās divi brīvprātīgie. Tā arī skaitās strādāšana un tiek ierēķināta darba stundās, lai gan strādāšana ir nosacīta – kaut ko palīdzēt, kā, piemēram, ēdiena pasniegšana, invalīdu ratiņu pastumšana vai futbola spēlēšana.

Taisnība! Jau pirms došanās brīvprātīgajā darbā uz Itāliju, zināju, ka būs ļoti daudz brīva laika. Bet dzīvē ir smagāk nekā Latvijā par to domājot. Nav jau tā ka sēžu bezdarbībā, nav neviena stunda, kuru pavadītu nīkstot – atrodu! Tikko pabeidzu lasīt Vairas Vīķes-Freibergas grāmatu „Kultūra un latvietība”, nākošās grāmatas jau gaida Vidzemes novada teikas, Itāļu valodā bērnu grāmatas (jo esam arī bibliotēkas lasītāju kartes īpašnieki), šuju, skatos filmas, ko Santas tētis salika datorā pirms braukšanas, palikušas gan vairs 7 filmas, bet tās man ļoti palīdz domās būt savā vidē – Latvijā un galu galā apbraukājam apkārtni, aktīvi iepazīstam visu ko mums sniedz (piektdien bijām uz grupas Tito&Tarantula koncertu Treviso, riktīgi nodevām roka noskaņās pa bundžām). Tā sāpe ir tajā, ka apzinos, ka varētu daudz vairāk un ir sajūta, ka zaudēju laiku. Vēlos uzrakstīt iniciatīvas projektu programmā Jaunatne darbībā par brīvprātīgo darbu, bet eurodesk atbildīgā jautājumu „Vai var iesniegt projektu angliski Itālijas Nacionālajā aģentūrā?” jau risina trīs nedēļas, turpretī par Latvijas situāciju noskaidroju ar viena e-mail palīdzību pateicoties Līgai. Tā te tas darbs notiek vai pareizāk nenotiek! Esmu sapratusi tik vienu te – viss jādara pašām un nekaunīgi, kā krievam, lai sagaidītu kaut ko no citiem ir jāgaida un var ar nesagaidīt, pašam jācīnās un jādarbojas iespēju robežās!

Nobeigumā, es ļoti gaidu ciemos savus pirmos ciemiņus, kuri cerams sasparosies (lai gan tas ir tik naudas jautājums) un jau tuvāko divu nedēļu laikā ieripos ar skaļiem signāliem Dolo robežās! Latvijas kripatiņa Itālijā ļoti gaida savu lielo Latviju, kas sasēdīs Mitsukā un šausies 2000km! Tēti, omi, Mikiņu un Emsi!

Tūlīt jau mēnesis

Jautājot, kā Jums (ar to es domāju mūs 4 voluntierus) klājas. Tad atbilde ir tik viena, esam pieņēmuši lietas, kas mums iepriekš ir neapmierinājušas, esam atklājuši mīļākos ēdienus, iecienītākās vietas, savas istabas padarījuši par mājām, ieguvuši savas lietas – savu riteni, savu krūzi, savu pirmo vēstuli un draugus (nosacīti draugus, jo pēc viena mēneša es nesauktu to par draugu būšanu). Mēs sākam piederēt šai vietai un dienas kļūst par ikdienu.

Iepriekšējo nedēļas nogali satikos ar AEGEE-Venize paziņu/draugu Sebastiano. Apskatīju Mestri, man bija radies iespaids, ka tas ir tāds rūpniecības priekš rajons Venēcijai, bet izrādās vēsturiskais centrs maziņš, bet patīkams. Baudīju ar LABU picu. Labākā kas ēst līdz šim manā EVS periodā. Tā, ka ciemiņiem vēl viena vietiņa: Corte Sconta, Via Circonvallazione 119, Mestre. Pie blakus galdiņa sēdēja kompānija ar suni, skaists cēls suns un es tik ļoti ilgojos pēc savas Etniņas. Itālijā suns nav apgrūtinājums, kā tas pieņemts mums, bet gan ģimenes loceklis, kurš tiek ņemts līdzi it visur. Venēcijas un Padovas ielās bieži sastapsiet suņus, kuri atpūšas kopā ar ģimeni. Ak, Etniņ…

Kopš izmaiņām manā attiecību stāvoklī, esmu atvērusi durvis ik vakara sirojumiem. Nē, ne sirojumiem pēc gaļas (LIELS smaids), bet gan pēc sabiedrības. Nogurums vairs nav šķērslis, lai nedotos pasēdēt vakarā, kā saka „uz vienu spritz”. Esmu atklājusi jaunu dzērienu sgroppino, sorbetto – saldējums ar citronu un alkoholu. Patīkams un atvēsinošs! Bet spridz ir radījis mūsos atkarību… :)

Ar nepacietību gaidu 21. Datumu – diena, kad tiks izsniegta kabatas nauda. Šobrīd manā makā ir 13 Eur, bet tas nav iemesls, lai šovakar nedotos pasēdēt, ir tak piektdiena… Es jau smeju, izklaidējos/atpūšos it kā man būtu nauda, ap manu vidukli ir uzaugusi pizzas, pastas un baltmaizes riepa, bet nespēju atteikties no saldējuma ar putukrējumu.

Svētdien devāmies lasīt kastaņus uz kalniem. Tā kā mēs ar mammu no rīta posāmies sēņot, tā šeit pēc kastaņiem. Tik atšķirība, ka mēs sēņojam, sēņošanas pēc, jo mums patīk process un sēnes, viņiem tas ir kārtējais socializēšanās veids. Tā nu viena pati ieniru kalna nogāzē un lasīju, pašai gan ne visai garšo – kā kartupeļi, kas guvuši salu, bet mājas iemītniekiem iet pie sirds. Lai jau bauda! :)

Vakar pirmā dienas daļa brīva, nu ko laižam uz Venēciju! Patiesi feina sajūta, ka tu tā izdomā un esi jau Venēcijā un staigā un staigā, atrodi jaunas vietas un ar vilšanās. Tikām pie kartes, kura mums sniedz atlaides sabiedriskajā transportā Venēcijā, bet izrādās ne priekš vaporetto (kuģīši Venēcijā, kas nodrošina satiksmi), tā ka mūsu plāns par pludmales un Venēciju salu apmeklējumu izgāzās ar sarūgtinājumu. Bet nenolaižam rokas, tiek risināts jautājums, kā iegūt arī atlaides vaporetto satiksmē, jo kā jau minēju biļete tūristam maksā pāri par 6Eur, bet vietējiem (arī mums) tik nedaudz pāri 1Eur. Otrs sarūgtinājums mūs piečakarējā kā tūristus kafejnīcā. Mēs paēdam negaršīgu picu un es dzēru Coca Colu par 5Eur. O Dio! Tad nu mācāties no manas kļūdas: 1) jānoskaidro ēdienu cenas, ja sēž ārā un ja sēž iekšā; 2) noskaidrot cenas arī dzērieniem, lai nesanāk ka dzerat Colu par 5Eur. Ar laiku uzrakstīšu, vietas kurās mieloties Venēcijā, lai neiegūstat „stulbā tūrista” statusu. Jā, es ieguvu!

Bet lielākais šīs nedēļas prieks – Itāļu valodas nodarbības ir sākušās! Esam ap 15 cilvēkiem, mēs četri brīvprātīgie, Johns – mūsu organizācijas viesis, nigērietis, vairāki bangladieši, divi brazīļi, Marokas un Serbijas pārstāvji. Un ļoti jauka pasniedzēja Rosamaria. Pirmajā nodarbībā nedaudz jutos vāja, jo pārējie visi runāja itāliski pārliecinoši, bet otrajā nodarbībā, kad nācās ķerties pie lasīšanas un gramatikas, tad mēs četri brīvprātīgie izcēlāmies uz visu fonu pārliecinoši. Jutos labi. Mūsu lielākā problēma ir nigērietis, Johns. Kurš kā izrādās, nav gājis skolā Nigērijā un lasīt gandrīz vai nemāk. Viņš lūdza man palīdzēt viņam, es piekritu daļēji un palīdzu, cik nu tas ir manos spēkos, jo neesmu ne skolotāja, ne itāļu valoda mana dzimtā valoda. Patiesībā pati neizprotu kādēļ es viņam palīdzu, laikam jau tādēļ ka esmu labs cilvēks.

Nu tā gaidām 21.datumu…
... un dažas fotogrāfijas no Venēcijas...

Jaunatne II

Šis ir turpinājums pārdomām par jaunatni. Beidzot bijām diskotēkā.  Šīs nepilnas trīs nedēļas esam (pārsvarā es un Lidia) čīkstējušas, ka gribam padejot. Tad nu dabūjām, ko gribējām diskotēku Padovā – Bimbo! Jau iepriekš brīdināja - meitenēm ieej ir par velti, bet puišiem jāšķiras no 15Eur. Pēc stundas tikām klubā, ne tādēļ ka būtu rinda (jo bijām pirmie), bet gan tādēļ ka nav iemesla. Lielie, melnie onkuļi vienkārši nelaida! Mūsu mērķis bija padejot to ar centāmies darīt, ko nevar teikt par pārējiem itāļiem. Patiesi, viņiem dejošanas kultūra nav attīstīta, es nerunāju par profesionāliem dejotājiem, bet gan kā atpūtas un izlādēšanās veidu. Dejot bija neiespējami, visu laiku kāds kaut kur staigā un grūsta tevi, priekš viņiem deju placis ir pastaigu vieta, kur kaut ko meklēt. Ar Sicīlijā biju to ievērojusi, bet tagad tas tik atkal pierādījās.

Ja iepriekš rakstīju par jaunatni, kas atpūšas - piedzeras placī, tad šeit sastaptie cilvēki ir jaunieši un cilvēki mana tēva vecumā, kas iestrēguši domā jaunība. Pārsvarā vīrieši. Bet man bija zināmas, lielas problēmas, es skatījos uz viņiem un nevarēju saprast, ka tik viņi nav „Zilie”. Redz, Latvijā ir samērā viegli to konstatēt (vismaz līdz maniem 24 gadiem par to nav nācies aizdomāties bieži), bet te viņi ir tik ideāli sakopti, sajūta ka eksponāti no muzeja. Vispār mani pārņēma sajūta, ka šie cilvēki ir šeit ar mērķi atrast kaut ko.

Tā nu mana pieredze diskotēkā mani neapmierināja un biju priecīga izdzirdot, ka braucam mājās.

Es tak gribu padejot! Mani mierina doma, ka decembrī dodos uz Latviju un lai Cubas placis saturas, jo es došu pa bundžām pa riktīgo! :) Lai gan nezaudēju apņemšanos un izzinu tālāk ar šeit...