Nabadzība & Padova

Reiz ome stāstīja: 

„Reiz karalis savus bruņiniekus sūtījis pie ļaudīm ievākt nodokļus. Ļaudīm gan neesot bijusi nauda, bet sagrabinājuši un atdevuši prasīto. Tad kungs sūtīja otro reizi, atkal ļaudis negribīgi atdevuši pēdējo kas bijis. Trešajā reizē, kad bruņinieki ieradušies, ļaudis raudājuši un teikuši, ka nav vairs naudas. Bruņinieki izstāstīja karalim, ka ļaudis jau raudot un apgalvojot, ka naudas neesot. Uz to karalis atbildēja, ja raud, tad vēl nauda esot. Karalim ar taisnība bija. Bet ceturtajā reizē ieradušies ievākt nodokļus ļauži smējušies. Jo vairs patiesi neesot bijusi nauda! ”

Tad nu ar mums ir tāpat, tik smejamies par mūsu nabadzību, jo patiesi naudas jau nav! :)

Kā jau rakstīju iepriekš, pēc mūsu aprēķiniem dienā mēs varam iztērēt 3,5Eur. Ik mēnesi vismaz 7Eur aiziet telefona kartei + tuvākajā laikā nokārtosim rezidenta statusu (tā vismaz itāļi mums te saka) un būs iespēja nopirkt par 10Eur karti, lai braukātu Venēcijā sabiedriskajā transportā par vietējo cenām. Tas nozīmē pat 6 reizes lētāks sabiedriskais transports nekā tūristiem!

Ja tu esi brīvprātīgais kādā Polijas nostūrī, kur lielākā aktivitāte ir sestdienā aiziet līdz tuvākajam bāram un pielieties, tad mums te Dolo brīvprātīgajiem ir pavisam savādāk. Apkārt ir tik daudz skaistu pilsētu, kalni, daba, vēstures un kultūra. Visu gribas izbaudīt, apskatīt un iepazīt. Bet mums ir tik 3,5 EUR dienā!!! Tas ir saldējums un cappuchino - viss ko mēs varam atļauties dienā!

Šodienas plānotais Venēcijas brauciens tika atlikts. Itāļi nobijās no lietus! Vārguļi. Es tak viņiem saku, mums Latvijā lietus ir gandrīz katru dienu, ko tas nozīmē, ka mēs tik vien darām kā mājās sēžam?!

Tad nu es, Lidia (Spāņu meitene) un Stefan (vācu puisis) sēdāmies uz riteņiem un teicām – mēs braucam uz Padovu! Mums katrs eiro ir jātaupa! Tiku pie riteņa, kurš 100 punkti vecāks par mani, bet vismaz ar taisnu muguru varēja mīties. Āmen! Un nomināmies kādus 40km. Nonākot uz autostrādes apjukām, satikām melno cilvēku, kurš laipni mūs ar riteni pa priekšu minoties pavadīja līdz centram. Ak, Dievs! Es braucu pa autostrādi ne aci nenomirkšķinājusi, braucu kā lielā, kā sēdētu savā Mitsukā! Un kas mums par prieku bija ieraugot Svētā Antonio baziliku! Sajūta bija kā kalna virsotni sasnieguši. Izstaigājām baziliku, atradām ūdens krānu (bet tik ļoti gribējās aukstu koliņu – bet nabadzība bišķi spiež). Vēl apstaigājām Padovu. Nu ļoti skaista, noteikti drīz atkal dosimies apskatīt! Nopirku saldējumu, nespēju atturēties un divas pastkartes uz mājām Omei un bračkiņam. Es pat magnētiņus neatļāvos nopirkt!!! Ak, Dievs! Es jūtos, tik nabadzīga, pat studentu gados tā nebija, ceļojot – magnētiņiem vienmēr tika atlikta nauda. Bet neko darīt! Ja kaut kas paliks pāri šo mēnesi tad braukšu un nopirkšu.

Lai padejotu, klubos ir ieeja no 15-50Eur, tādēļ esam mājās agri un apēdam pēdējo, kas ir virtuvē. Sēžam un smejamies, jo prātojam, kā nopelnīt? Mums, lai ieietu klubā, pēc tam piecas dienas jādzīvo bez tēriņiem!

Ar to es tik gribēju teikt, ka mūsu populārākā frāze – we are poor! Bet mēs cīnāmies un meklējam citas iespējas kā atklāt Itāliju. Minoties 40 km uz veca riteņa!

Arino di Dolo

Brenta upe. Ceļā uz Padovu

Villa Pisani. Venēcijas karaļa rezidence.

Pazuduši Padovas autostrādē.

Sv. Antonio bazilika, Padova

Prieki lieli Padovā!

Sv. Antonio bazilika no dārza puses

Nu skaisti!

Iekarojam Padovu

Gardini all'Arena

Gardini all'Arena

Gardini all'Arena

Ceļā uz autostrādi

Tad atradām mazu taciņu gar Brenti uz Dolo

Sastapām aitas Brentas krastā

Vārti, kur esot pakārti cilvēki par nodokļu nemaksāšanu.

Piazza delle Erbe

Spritza, tipisks dzēriens Veneto reģionam

Dungoju pie sevis: „…nabadzība, nabadzība iepūt man!”