agentLV brīvprātība: Vidiņš beigās!

Dodoties EVS bija zināms: būs atbraukšanas apmācības, kuras notika pēc 5 mēnešiem un vidus termiņa apmācības pēc 8 mēnešiem, mūsu gadījumā. Ilgi gaidītās apmācības notika Torre del Greco, netālu no Neapoles! Iepriekš nebija izdevies apmeklēt šo pilsētu, bet vēlme bija jau sen, sen un, protams, kā senam ceļotājam uzreiz jau plānā bija Pompejas, Vezuva un Salerno apmeklējums. Apmācības "noslīdēja" otrajā plānā, jo jēga jau maza no tām, tūlīt jau mājās braucam. Pozitīvais - ceļš ir apmaksāts! Nekavējoties noskaidroju vai ir iespēja braukt ar vilcienu - apstiprināja. Kā nekā 2011.gads bija vilciena gads manā horoskopā. Jaukā dienā, sēdēju nakts vilcienā, lai šķērsotu 700km lai garšotu Dienvidu garšu. Žēl, ka nakts, jo gribēju pabaudīt ceļu ar dabas skatiem. Nekā!

Pirms izbraukšanas, šķiet ik katrs Venēcietis mūs pabrīdināja par šausmīgo noziedzības līmeni Neapolē. Piedzīvojām ar to! Nu gandrīz. Braucot autobusā, protams, bez biļetēm, kontrolieris mūs, itāļiem raksturīgā haosā, glāba no kabatzagļa. Pēdējie viņa vārdi bija: Nebraucat uz Neapoli un saviem draugiem un ģimenei ar to pasakāt! Neapole mani uzrunāja. Izkāpjot no vilciena, uzreiz sajutu Dienvidu garšu, smaržu. To kādēļ iemīlēju Itāliju. Bet piedzīvojumi autobusā, daļa stāsta izlaidīšu, to privāti interesentiem atklāt varu, momentā apstādināja manu sajūsmu par šo pilsētu. Vienīgais ko vēlējos - ātrāk tikt no šejienas prom. Nākošreiz tikai ar vīrieša pavadību šeit ieradīšos!

Pēc apmācībām, kas notika Torre del Greco bija paredzēts ar visiem kopā biedriem padzīvoties pa Neapoli. Es izdomāju tik vienu - Es uz Neapoli nebraucu! Tas bija vareni gudri. Pompeju mirušo pilsētu, ko vulkāns Vezuvs apraka 79.gadā, apmeklēju ar saviem biedriem un tad pamāju aizejošajam autobusam ar rociņu, paliekot es un mans čemodāns. Sarunājot vilciena stacijā, noglabāt somu un saņemt vēlāk nekā ierasts, devos savā, dabas kaislības izpētīšanā - vulkānā. Mani fascinē vulkāni, lai gan šis ir tikai otrais, kas manu sirdi mielojis ar savu varenību, bet bija tik labi būt tur augšā! Nobraucot lejā devos uz Salerno, uz Hosteli par padsmit eiro, uz kuru mani pavadīja ukraiņu sieviete, ko uz ielas noskatīju - šitā palīdzēs! Tā ātri vien jau tiku hostelī! Reģistratūras onka uzreiz "ķērās lietai pie ragiem", noskaidrojot, ka man nav izteiktu plānu, nosūtīja mani apskatīt Amalfi un Ravello. Patiesi - paradīzītes uz zemes. Tik varen skaisti! Biju nomierinājusies no visiem pārdzīvojumiem un šis bija skaists nobeigums Itālijas eposam. Teicos gan ka atgriezīšos šeit ar Mustafu un Santu! Viņiem patiks...