Pārdomās/jaunumos par sevi

Brīvprātīgā darba laikā ir izkristalizējušās dažas manas īpašības, kuras tagad man ir skaidras un tādējādi ir vieglāk izprast savas darbības.

Viena no tām ir, es dzīvoju šim mirklim. Var likties, kas tad vainas šādai rakstura īpašībai/dzīves stilam, tad vaina ir! Man apkārtējie nedzīvo pēc šāda stila. Tādēļ viņiem grūti izprast, kā es varu svarīgas lietas nomainīt pret izpriecām vai pareizāk sacīt lietām/darbībām/cilvēkiem, kas dara mani laimīgu. Varu tik apgalvot - tātad šī lieta nav bijusi pietiekami svarīga! Nav tā ka tikai tagad dzīvoju pēc šāda stila, bet Latvijā patiesi nemanīju to, tagad tas ir ļoti skaidri! Un ziniet man patīk dzīvot tā, jo tik tā esmu priecīga, lai apguļoties vakarā gultā vai redzot pulksteni ieskrienot nākošajā dienā, varu nosacīt, skaista diena bija! Dažreiz nodomāju, ka tik necenšos dzīvot dzīvi ātri. Gribu sev teikt NĒĒĒ - dzīvoju laimīgu dzīvi, daru lietas, ko tajā mirklī vēlos, kuras man radītu prieku. Nevajag domāt, ka visa dzīve ir viena izprieca man. Nē, nē, nē... aī darbs rada prieku, varbūt tādēļ tagad nestrādāju "kaut ko", jo man vajag darbu, kas rada prieku! Tādēļ tagad sēžu autobusā pus vienpadsmitos vakarā nevis svarīgās vakariņās, esot uz nažiem ar saviem biedriem, bet manā sejā nav skumjas, jo redzot pulksteni ieskrienam rītdienā, nosacīšu: "Cik laimīga biju vakar un lai ir tā arī šodien!"

Nākošā īpašība, kuru zinātāji varētu izmantot - nespēju dusmoties! Es nespēju būt dusmīga ilgāk par pāris stundām, pat ja esmu tik nikna, ka varētu spilvenu klopēt tik ilgi, kamēr audums izdilst - ātri dusma aizmirstas!

Nezināju, ka man tik ļoti svarīga ir motivācija! Latvijā ar to nebija nekādas problēmas! Idejas, gribasspēks un darbošanās prieks bez maz vai no biksēm līda ārā. Tad Itālijā esmu to zaudējusi! Gribu ticēt, ka tas ir tik šeit, šajā organizācijā. Līdz ar motivācijas zaudējumu, esmu ieguvusi slinkuma sērgu. Tas mani patiesi biedē!

Tēvs ir teicis, ka esmu egoists, es ļoti pretojos šim izteicienam, bet varbūt tā ari ir. 

Nu mīlu sevi, bet neaizmirstu mīlēt arī citus!

Mani pēdējie jaunumi: projektu samainīt nevaru! Ne savas iniciatīvas dzīta, izskatās ka drīz atgriezīšos dzimtenē, izbeidzot projekta saistības šeit. Esmu saņēmusi visus spēkus, lai būtu stipra un būt laimīgai arī par šādu pavērsienu, bet spriedze ir tik spēcīga, ka gribas salūzt un būt vieglai kā pienenes pūkai un lidot, lidot, lidot! Nenožēloju neko kas ir izdarīts, jo neesmu izdarījusi neko sliktu! Bet gan esmu lepna par sevi un ja vajadzēs aiziešu no šejienes ar paceltu galvu un Latvijas karogu zobos! Pasmaidam visi kopā!